Mūks Mozus Svētkalnietis
Kristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?
Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti.
Baznīca ir personību savstarpēja dziļa iejūtība, savstarpēja cilvēku cienīšana, brālīga kopība. Baznīca vienmēr runā par personībām, nevis par indivīdiem. Viņa ir ļoti ieinteresēta ētikā un garīgumā. Visbiežāk individualitāte ir saistīta ar bioloģiskiem un ekonomiskiem jēdzieniem. Kā teica svētlaimīgi aizgājušais Kozani metropolīts Dionīsijs: “Dievs ir personība, cilvēks ir personība, tāpēc arī saskarsme starp viņiem ir personiska.” Baznīcas tiešo patiesību nevar attaisnot ar loģiskiem un teorētiskiem argumentiem, bet tā tiek īstenota Jēzus Kristus personībā. Baznīca nozīmē dzīvas un būtiskas attiecības un saskarsmi starp personībām.
Baznīca saņem sitienus, tāpēc ka tā nostājas pret visa izlīdzināšanu uz zemes. Tas mūs neiespaido, tāpēc ka tas notiek daudzu gadsimtu gaitā. Kristus padarīja sitienus un vajāšanas pret Baznīcu par labvēlīgām. Lieta tajā, ka Baznīcas liecība tiek papildināta vajāšanās, apsūdzībās un moceklībā. Nepieprasīsim no Baznīcas, kura balstās uz savas lieliskās pagātnes lauru vainagiem, lai svētlaimīgi guļ. Centīsimies nedot tam ieganstu. Centīsimies nelutināt dzirdi. Centīsimies neattaisnot bezgožus, zaimotājus, vajātājus un pretbaznīciskus darboņus. Saprotams, ka vajāšanas nekaitē Baznīcai, bet atnes tai labumu un ved to pie modra nomoda. Baznīcas vajātāji ir pelnījuši līdzjūtību.
Baznīcai ir nopietni jāaizdomājas, kad tā pauž nepacietību vajāšanu laikā. Vajāšanu laikā viņai dedzīgi jālūdzas, nevis jāpaliek biklai un mierīgai. Pastāvīga pretī runāšana un strīdi neatbilst baznīciskajam raksturam. Tādā veidā no debešķīgās Baznīcas mēs to pārvēršam par laicīgo reliģiju. Profānajiem ateistu uzbrukumiem nav jāsaņem atbildes laicīgo argumentu veidā, bet Kristus liecības veidā, Kurš klusēja, pacieta un bija sists krustā. Baznīca pierada pie vajāšanām un nebaidās no tām. Apoloģētika (kā zinātne) uzradās iedomīgajos un augstprātīgajos Rietumos, kur baznīca pārvērtās par reliģiju. Baznīca nav no šīs pasaules, tāpēc pasaule to neieredz.
No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
No bulgāru uz krievu valodu tulkoja Vitālijs Čebotars
Avots: Образование и Православие
Θεογνωσία 