Cilvēks kā liturģiska būtne

georgios-kapsanis-in-r

Arhimandrīts Georgijs (Kapsanis), Grieķija, 1940–2014

Kalpošanas pieredze dod mums iespēju sajust, ka cilvēks vispirms ir liturģiska[1] būtne. Viņš tika radīts, lai kalpotu. Dāvāt sevi un visu pasauli ar pateicību, cildināšanu un mīlestību Dievam. Un šajā nepārtrauktajā dāvāšanā-upurī-kalpošanā savienoties ar Dievu, iesvētīties un dzīvot.

Saprātīgums, neatkarība un citas ķēnišķīgas īpašības nebija cilvēkam dotas nejauši. Tās dod viņam iespēju atrasties savstarpējās liturģiskās attiecībās ar Trijādīgo Dievu. Šajā liturģiskajā pienesumā cilvēks darbojas “saskaņā ar Dieva tēlu” un pakāpeniski paceļas pie “līdzības”[2].

Cilvēka dzīve paradīzē ir Dievišķā liturģija. Cilvēks kalpo Svētajai Trijādībai kopā ar eņģeļiem. Iekrizdams patmīlībā, cilvēks zaudēja spēju ar pateicību dāvāt sevi un pasauli Dievam un piedalīties paradīzes liturģijā.

Labprātīgi nošķirdamies no paradīzes liturģijas, cilvēks izrādījās arī uz zemes bez liturģijas. Viņš pārstāja pastāvēt kā “Dieva tēls”. Bet kaut kādas paliekas un dzirkstis no šīs spējas uz liturģiju, kura bija līdz grēkā krišanai, palika viņā. Tās pamudināja viņu pienest Dievam upurus un izrādīt goda apliecinājumu.

Un pat vislabākajā gadījumā šī kalpošana nebija pilnvērtīga, bet bija tikai kaut kāda īstas kalpošanas ēna. Tā neveda cilvēku uz pilnīgu kopību un vienotību ar Dievu. Nedāvāja viņam Svēto Garu. Neglāba no nāves. Bet neskatoties uz to audzināja viņā tiekšanos uz īsteno Dievišķo liturģiju. Tieši šī tiekšanās un sapnis deva cerību cilvēkam, kurš atradās tumsā un bija nāves ēnā.

Debesu Tēva mīlestība nevarēja atstāt cilvēku bez liturģijas un sarīkoja Vārda[3] iemiesošanos. Jēzus Kristus, Diženais Virsgans, noteica sākumu Jaunās Derības līdzkalpošanai.

Jaunās Derības liturģiju varēja sākt tikai Jēzus Kristus, jo tikai Viņam piemita spēja visā pilnībā atdot Sevi un visu pasauli Trijādīgajam Dievam. Priesteri pastāvēja arī Vecās Derības laikos. Bet nebija upuru. Savukārt Jēzus Kristus iemiesoja Sevī pilnīgu upuri un pilnīgu priesteri. Nevainīgo Dieva Jēru, kurš uzņem uz Sevi pasaules grēku.

Liturģiju zaudējušais cilvēks un pasaule pārgāja sātana un nāves varā. Jēzus Kristus ar Savu Krusta nāvi un Augšāmcelšanos izpirka cilvēku no šīs verdzības, atbrīvoja viņu un dāvāja viņam iespēju piedalītais Jaunās Derības līdzkalpošanā: dāvāt sevi Dievam, pateikties un slavēt Viņu.

Pienesamais un visu pienesošais Dievam kopā ar Kristu cilvēks rīkojas kā cilvēks “saskaņā Dieva tēlu”. Viņš kļūst par īstenu cilvēku.

HolyEucharist-IconJaunās Derības liturģija ir daudz vērtīgāka par paradīzes liturģiju. Tagad Virsgans ir Pats Dieva Dēls. Dievmāte un svētie kalpo un slavē Vissvēto Trijādību kopā ar eņģeļiem, “ar nerimstošām lūpām, nemitīgi slavēdami”.

Šajā līdzkalpošanā piedalās katrs kristītais pareizticīgais kristietis, kurš mirst, lai dzīvotu. Šajā līdzkalpošanā cilvēks atrod savu īsteno būtību, īsteno miera rašanu un piepilda savu “Dieva tēla” būtību. Ārpus šīs līdzkalpošanas cilvēks ir tikai sociālistiskās vai kapitālistiskās sabiedrības homo sapiens un homo economicus, bet ne cilvēks – radības valdnieks, radīto un neradīto pasauļu robeža – “Dieva tēls”.

Jaunās Derības Dievišķā liturģija sākās ar Vārda iemiesošanos, un Diženais Virsgans to bezgalīgi turpina. Katra liturģija, kas tiek īstenota uz zemes esošajiem upurgaldiem, ir laicīga piedalīšanās šajā mūžīgajā ārpuslaicīgajā Liturģijā. “Līdz ar šiem svētīgiem spē­kiem arī mēs, Valdītāj, Cilvēkumīļotāj, saucam un sakām: svēts un vissvēts…”

Katrs virsgans un gans (bīskaps un priesteris – tulk. piez.), kas kalpo uz zemes upurgaldiem, “kalpo Baznīcā Kristus garīdzniecībai” (Karhidonas Koncila noteikums, 411. g.). Viņam nepiemīt personīgā garīdzniecība, bet viņš piedalās Kristus Garīdzniecībā.

Mūsu lielākais grēks šodien ir nepiedalīšanās liturģijā. Mēs neatdodam sevi nedz Dievam, nedz tuvākajam. Agrākos laikos nepiedalīšanās liturģijā tika uzskatīta par aizvainojošu. Tagad, pretēji, mūsu neticība un cietsirdība skaitās kaut kas dabisks. Mums nedabisks un dīvains izskatās cilvēks, kurš piedalās liturģijā.

Un pat ja mūsdienu cilvēks baznīciskojas, grūti pateikt, vai cilvēks patiesi kalpo, vai viņš piedalās baznīciskajā sapulcēšanās Eiharistijas Svētnoslēpumā, vai viņam Dievišķā liturģija ir kaut kāds reliģiozs vai sociāls pienākums, vai pienesums Kristū un upuris Dievam.

Cilvēks var veikt liturģiju pat kā priesteris, palikdams ārpus tās, ja nepienes sevi un visu pasauli Dievam.

Kristieši, kuri nepiedalās liturģijā, kā garīdznieki, tā arī laji, nedzīvo vārda pilnajā nozīmē. Kā ir teikts Atklāsmes grāmatā: “Vārdu nes, it kā dzīvi, bet ir miruši”[4].

Īsteni un Dievam tīkami kalpo tie, kuri pienes Dievam “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atne­sam par visiem un par visu”[5]. Citiem vārdiem, tādi ir tie, kuri it visā redz Dieva dāvanu, uzskatot, ka viņiem nav nekā sava. Viss pieder Dievam, un viņi pieņem un pienes to Dievam kopā ar savu dvēseli, pasauli un attiecībām ar pasauli. Šie ļaudis neko patmīlīgu neglabā priekš sevis, pilnībā nododamies Dievam. Viņi atdod visu, lai iegūtu visu. Nomirst, lai dzīvotu, pienesot Kristū un Kristum par visiem (vienmēr) un par visu (par visām Dieva dāvanām).

Tādā veidā, visa cilvēciskā dzīve (pēc Dievišķās liturģijas un aiz dievnama robežas) pārvēršas par liturģiju, dāvinājumu, pienesumu, upuri, kopību un pateicību. Dzīve tiek iesvētīta un kļūst dievcilvēciska.

Divine-Liturgy-Uncreated-Light

Divas stundas ilgā svētdienas liturģija kļūst par nepārtrauktu ikdienas liturģiju. Kā pareizticīgie, runājot par liturģisko dzīvi, mēs domājam nevis mūsu neilgo liturģisko pienesumu dievnamā, bet visu savu dzīvi, kura sākoties ar atbilstošām darbībām dievnamā, pieņem liturģijas un pielūgšanas formu.

Pareizticīgais kristietis necieš no šizofrēnijas[6]. Viņš nedzīvo liturģisku dzīvi dievnamā, bet aiz tā robežām – neliturģisku. Viņš cenšas pavadīt pēc iespējas vairāk laika dievnamā (liturģijā un citos dievkalpojumos), lai arī ārpus tā būtu pēc iespējas tuvāk Dievišķās liturģijas garam, atmosfērai un morālei.

Caur baznīcisku kalpošanu cilvēks pieskaras dievcilvēciskajai dzīvei, kura vēlāk ir spējīga pārveidot arī citus viņa ikdienas dzīves aspektus.

Liturģiski dzīvojošs kristietis pastāv ticības un dzīves, Dievišķā un cilvēciskā, radītā un neradītā, dzīvo un aizmigušo, tagadējā laikmeta un nākamā, savas personības un apkārtējo ļaužu vienotībā.

Šajā vienotībā pastāvēja arī mūsu grieķu pareizticīgā tauta, kad dzīvoja baznīcisku dzīvi. Mūsu svētītajā dzimtenē arī šajās dienās paliek tradicionāli pareizticīgie ļaudis un kopienas, kuras dzīvo šajā vienotībā.

Visu tradicionālo pareizticīgo ciemu dzīves centrs bija centrālais draudzes dievnams, līdzīgs klostera kafolikonam (sapulcēšanās dievnamam). Eibeju salu ciemos arī mūsu dienās centrālais dievnams tiek saukts par kafolisko (katedrāli).

Piedzimšana, nāve, kristības, laulības, skola, darbs, sociālās savstarpējās attiecības, priecāšanās un bēdāšanās – visas sabiedriskās dzīves izpausmes noritēja caur liturģiju un baznīcu. Beigu beigās, viss kļuva par Baznīcu. Tādējādi visas dzīves darbības atrada savu vietu Dievišķajā liturģijā un pastāvēja vienotībā ar to.

Atkarībā no tā, cik mūsu tauta attālinājās no savām pareizticīgajām saknēm, no šīs dzīvību nesošās dievcilvēciskās tradīcijas, viņas dažādās dzīves funkcijas pārstāja būt organiski saistītas ar Dievišķo liturģiju. Rezultātā tās pārstāja vest cilvēku vienotībā, palīdzēt viņam dzīvot saskaņā ar Dieva tēlu.

Zaudējis saites ar Dievišķo liturģiju, cilvēks degradējās. To ir viegli ieraudzīt dzīvības pamatfunkcijā – seksuālajā. Baznīcā un Dievišķās liturģijas procesā šī cilvēka pamata funkcija pārveidojas, saņem svētību un aizved cilvēcisko personību pie pilnības. Bet ārpus baznīcas, egoisma paverdzināta, šī cilvēciskā funkcija sagrauj personību un moka ļaudis. Mūsdienu cilvēkam ir pazīstama šī rūgtā pieredze.

Pareizticīgie kopdzīves klosteri ir pareizas cilvēku dzīves paraugi. Klostera centrs ir katedrāles (sapulcēšanās) dievnams. Citas celtnes un paklausības vietas[7] ir koncentrētas ap to. Kopējās dzīves centrs katru dienu ir Dievišķās liturģijas kalpošana, kuras mērķis ir kalpošana Dievam un visas dzīves pienešana Kristum. Tāpēc arī dzīve šeit kļūst kopīga, mīlestība – vispasaulīga, nāve tiek uzvarēta, un viss apkārt atjaunojas un pārveidojas apbrīnojamā un svētīgā veidā.

Kad pareizticīgie ieiet kopdzīves klostera liturģiskajā atmosfēra, kas personificē pareizticības liturģisko garu, viņi glābjas no postošajiem sekularizācijas viļņiem. Pasaulīgošanās būtība ir mēģinājums organizēt dzīvi ārpus liturģijas un Baznīcas.

Pareizticīgais kristietis nevar būt pareizticīgs, ja nedzīvo liturģisko dzīvi. Dieviškajai liturģijai un kalpošanai jāpārstāv nevis vienkārši labvēlīgu momentu cilvēka dzīvē, bet jābūt dzīvību nesošai strūklai, kas pārveido visu viņa dzīvi, tās centru, pamatu, sākumu un beigas. Tikai “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atne­sam” – Dievišķajā liturģijā cilvēks kļūst par īstenu Dieva tēlu.

No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Azbyka.ru

[1] Liturģisks – tāds, kas saistīts ar liturģiju. Liturģija (grieķu λειτουργία, ko latviski var tulkot kopīgs darbs), ir Baznīcas centrālais svētnoslēpums un dievkalpojums, kurā notiek Baznīcas locekļu piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā jeb Eiharistijā (no grieķu val. pateicība, pateikšanās) – Kristus Miesas un Asiņu baudīšana, kurai pieejot ar pareizu iekšēju noskaņojumu cilvēks tiek šķīstīts, iesvētīts un dziedināts, savienojoties ar Kristu Svētajā Garā. Kristus par Svēto Vakarēdienu sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. ” (Jāņa 6:53-57)

[2] 1.Moz.:1:26 Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”

[3] Vārds jeb Dievs Vārds (Logoss) ir Dieva Dēla, Svētās Trijādības Otrās Personas apzīmējums. “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. ” (Jāņa 1:1)

[4] Atklāsmes 3:1

[5] Svētā Jāņa Zeltamutes liturģija

[6] Šizofrēnija – burtiski tulkojot no grieķu val. ‘sašķelts prāts’.

[7] Paklausība – uzliktie pienākumi Baznīcas dzīvē.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.