Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?

Tēvs Džons Vaitfords, Krievu Aizrobežu Pareizticīgā Baznīca, ASV

Jautājums: Ko mēs domājam ar “nous”, kā tas atšķiras no dvēseles un vai pareizticīgie ir vienīgie, kuri runā par “nous”?

Šis jautājums ir sarežģīts tādēļ, ka vārds “nous” (kuru parasti tulko angliski kā “mind” (latviski “prāts”) ir ticis lietots dažādos laikos dažādās nozīmēs. Vislabāko diskusiju par šo tēmu esmu sastapis metropolīta Ierofeja (Vlahosa) grāmatā “Ortodoksālā psihoterapija: Tēvu zinātne”[1] (nosaukums, var likt domāt, ka grāmata ir par psihiatriju, bet tā ir par dvēseles dziedināšanu, ko “psihoterapija” nozīmē burtiskā tulkojumā no grieķu valodas, kurā tā bija sarakstīta). Īsāks šī jautājuma kopsavilkums ir atrodams tēva Jāņa Romanidisa grāmatas fragmentā, kas ir pieejama internetā: “Kas ir cilvēka nous?”[2] Tēvs Jānis Romanidiss saka:

“Pareizticīgās Baznīcas galvenā nodarbe ir cilvēka dvēseles dziedināšana. Baznīca vienmēr ir aplūkojusi dvēseli kā cilvēciskās būtnes daļu, kurai ir nepieciešama dziedināšana, jo tā redzēja no Ebreju (Vecās Derības – tulk. piez.) tradīcijas, no Paša Kristus un no Apustuļiem viedokļa, ka fiziskās sirds apvidū darbojas kaut kas, ko Tēvi nosauca par “nous”. Citiem vārdiem sakot, viņi paņēma tradicionālo terminu “nous” [no grieķu filosofijas], kas nozīmēja intelektu (dianoia) un runāšanu jeb saprātu (logos), un piešķīra tam citu jēgu. Viņi lietoja “nous” attiecībā uz noētisko enerģiju, kas darbojas katras garīgi veselīgas personas sirdī. Mēs nezinām tieši, kad šīs pārmaiņas notika, jo mēs zinām, ka kādi no Tēviem lietoja to pašu vārdu (“nous”) attiecībā uz saprātu, gan arī uz šo noētisko enerģiju, kad tā noiet un darbojas sirds apvidū.

No šādas perspektīvas noētiskā enerģija ir dvēselei būtiska aktivitāte. Tā darbojas smadzenēs kā saprāts; tā arī vienlaicīgi darbojas sirdī kā “nous”. Citiem vārdiem sakot, tas pats orgāns – “nous” – nepārtraukti lūdzas sirdī un tajā pašā laikā, piemēram, domā par matemātiskām problēmām vai kaut ko citu smadzenēs.

Mums ir jāatzīmē, ka pastāv atšķirība starp apustuļa Pāvila un Tēvu terminoloģiju. Tā ir terminoloģijas atšķirība. Kad Apustulis Pāvils saka: “Es lūgšos garā”[3], viņš ar to domā, ko Tēvi teiktu: “Es lūgšos ar nous”. Un kad apustulis Pāvils saka “es lūgšos ar savu prātu (nous)”, viņš domā “es lūgšos ar savu intelektu (dianoia)”. Kad Tēvi lieto vārdu “nous”, apustulis Pāvils lieto “gars”. Kad viņš saka: “es lūgšos prātā (ar nous), un es lūgšos garā” vai kad viņš saka “es psalmus dziedāšu ar savu prātu, es psalmus dziedāšu garā”, un kad viņš saka: “Dieva Gars apliecina mūsu garam”[4], viņš domā ar šiem vārdiem to, ko Tēvi apzīmē ar “nous”. Un ar vārdu “nous” (prāts) viņš apzīmē intelektu jeb saprātu.”

Metropolīts Ierofejs šajā jautājumā atzīmē dažus citus punktus:

• Daudzi Tēvi lieto vārdus “nous” un “dvēsele” kā sinonīmus.
• Svētais Damaskas Jānis saka, ka nous ir dvēseles tīrākā daļa.
• Svētais Gregorijs Palama lieto vārdu “nous” divās nozīmēs: kā dvēseli vispār un arī kā dvēseles spēku.
• Svētajos Rakstos un daudzu Tēvu rakstos atrodama nous identificēšana ar sirdi, un šie termini tiek lietoti, aizstājot vienam otru.
• Citi Tēvi lieto terminu “nous” attiecībā uz “uzmanību” kā pretstatu domāšanai. Tā, piemēram, kad mēs lūdzamies, mēs varam lasīt mūsu lūgšanas ar savu intelektu, bet mūsu uzmanība klejo. Tādējādi, kad kāds sasniedz sirds lūgšanu, mūsu uzmanība (nous) atgriežas sirdī, un mēs patiešām lūdzamies.

Mūsdienu protestanti tipiski runā tikai par “nous” tādā pakāpē, cik viņi atrod norādījumus uz to Svētajos Rakstos, un viņi parasti nepavada daudz laika (ja vispār pavada), mēģinot saprast, kas Tēviem bija sakāms par šiem teksta fragmentiem. Būdami amerikāņu pragmatisma ietekmē, viņi tiecas redzēt laika pavadīšanu, koncentrējoties uz personas prāta, sirds un dvēseles niansēm kā mazsvarīgām attiecībā uz galvenajiem jautājumiem par to, kā cilvēks tiek glābts un kā mums būtu jādzīvo mūsu dzīve, kuru tie sliecas redzēt daudz vienkāršākā veidā, un meklē daudz vienkāršākas atbildes.

Ja tu būtu eskimoss, tu runātu par dažādām sasaluša ūdens formām ar smalkām atšķirībām, kas ir zudis pie ekvatora dzīvojošām ciltīm, jo šie cilvēki bieži nesastopas ar sasaldētu ūdeni, un tāpēc krusa, sniegs, slapjš sniegs utt. izskatītos kā gandrīz viens un tas pats. Turpretī tev ledus, sniegs, slapjš sniegs un visas smalkās variācijas, ko var sastapt šajās lietās, būtu zināma realitāte, kas nekad nebūtu tālu no tavām domām. Baznīcas svētie pavadīja savu dzīvi, karojot garīgajā cīņā, un tādēļ runā par ļoti smalkiem dvēseles aspektiem, salīdzinot ar tiem, kuri domā: ja tu pasaki lūgšanu un prasi Kristu ienākt tavā sirdī, tad tu esi glābts, un nevari zaudēt savu pestīšanu, ja tu mēģinātu.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Fr. John Whiteford’s News, Comments, & Reflections 

 [1] Angliski ir nopērkama Metropolitan Hierotheos (Vlachos) “Orthodox Psychotherapy: The science of the Fathers” http://www.pelagia.org/product_page.php?id=1053&cur=eur&lang=1; krieviski ir nopērkama veikalos un lasāma internetā митрополит Иерофей (Влахос) “Православная психотерапия. Святоотеческий курс врачевания души” http://azbyka.ru/otechnik/Ierofej_Vlahos/pravoslavnaja-psihoterapija-svjatootecheskij-kurs-vrachevanija-dushi/

[2] Internetā pieejamais grāmatas fragments angļu valodā Fr. John Romanides Patristic Theology ir aplūkojams šeit http://oodegr.co/english/biblia/patristic/perieh.htm Grāmatu ir iespējams iegādāties digitālā un drukātā formātā izdevniecībā Uncut Montain Press https://uncutmountainpress.com/books/patristic-theology/

[3] 1 Korintiešiem 14:5.

[4] Romiešiem 8:16