Sākums » garīgā dzīve » Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja

Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja

freeman

Tēvs Stefans Frīmans

Nevaru saskaitīt, cik reizes esmu vēlējies, lai būtu vienkāršs, piemērots ekvivalents vārdam “ontoloģisks”. Man nepatīk rakstīt teoloģiju ar vārdiem, kas ir jāpaskaidro – tas ir, ar vārdiem, kuru nozīme nav uzreiz acīmredzama. Bet, ak vai, neesmu atradis aizvietojumu un tāpēc lūgšu lasītāja iecietību par šāda vārda ievilkšanu mūsu sarunās.

Kopš Baznīcas agrīnākajiem laikiem, it īpaši sākot ar svēto Afanāsiju IV gadsimtā, kad notika dižie Vispasaules Koncili, Baznīcas doktrīnas tika izteiktas un debatētas terminos, kas saistīti ar pašu esamību. Piemēram, sv. Afanāsijs teica, ka radot mūs, Dievs deva mums “esamību” (eksistenci) ar nolūku, ka mums jāvirzās uz “labesamību” ar nobeigumu “mūžīgajā esamībā” (pestīšanā). Šī trīskāršā shēma ir ļoti izplatīta tēma patristiskajā[1] domā. Tā ir aizstāvēta un atkal lietota ar lielu precizitāti sv. Maksima Apliecinātāja darbā, kad viņš rūpīgi pārdomāja Baznīcas domu, kuru apstiprināja V Vispasaules Koncilā.

Tajā pašā laikā, šī esamības valoda tika lietota, lai runātu par pestīšanas dabu un raksturu. Tie paši termini un izteiksmes veids tika lietots, runājot par Trijādību un Kristus divām dabām. Šī valoda turpinās līdz VII Vispasaules Koncilam, un tā ir valoda, ko lietoja, lai nodefinētu Svēto Ikonu godināšanas doktrīnu. Koncilāro domu, kas turpinās esamības terminos (esamība, neesamība, daba, persona, eksistence, hipostātiskā pārstāvība, būtība, enerģijas utt.), var nosaukt par runāšanu “ontoloģijas” valodā. Ontoloģija ir tehnisks nosaukums lietām, kas saistītas ar esamību (“onto” kā priedēklis grieķiski nozīmē “esamība, esošais”). Pastāv “viengabalains apģērbs” teoloģiskajam izklāstam, ko viscaur var saskatīt Koncilos. Tas ir ontoloģisks raksturs.

Milzīgais darbs un diskusijas starp Tēviem rezultātā deva kopēju valodu runāšanai par visiem šiem jautājumiem. Tādējādi termins “persona” (“esamības” aspekts) tiek lietots abējādi – gan runājot par Trijādību, gan arī runājot par cilvēciskajām personām un par vienu Kristus Personu divās dabās. Tā ir Pareizticīgās koncilārās domas sākotnējā “gramatika”. Neviens cits izteiksmes veids vai valoda neiegūst tādu atzinību kā ontoloģiskā terminoloģija, kas ir izvirzīta Baznīcas mācības oficiālajos paziņojumos. Lielā mērā viss pārējais ir komentāri.

Daudzi citi tēli ir tikuši lietoti blakus Koncilu ontoloģiskajam darbam. Baznīca māca un labs skolotājs izmanto visu parocīgo, lai izglītotu savus skolniekus. Tomēr Baznīcas dogmatiskā valoda ir saistīta ar “esamību”.

Kas veido “ontoloģisko” pieeju pestīšanai?

Lūk, piemērs. “Morāle” (“tikumība”) ir vārds un jēdziens, kas attiecas uz uzvedību un stingru noteikumu un likumu ievērošanu. “Amorālums” (“netikumība”) ir šo likumu laušana. Tu vari rakstīt par grēku (un līdz ar to arī par pestīšanu) morāles valodā un nekad neatsaukties uz esamības valodu. Bet tas, kas tiek radīts, kļūst par kaut ko atsevišķu no Baznīcas koncilārās valodas. Gadsimtu gaitā teoloģijā tas ir bieži noticis, it sevišķi Rietumu teoloģijā (protestantu un katoļu). Rezultātā pastāv dažādas domas “nozares” bez kopīgas saskaņotības. Tas var novest pie jucekļa un pretrunām.

Pareizticībā ir arguments, kas apgalvo, ka mēs esam uz stingrākā pamata, kad mēs runājam Koncilu valodā. “Esamībasvaloda ir tuvāk tam, lai precīzāk izteiktu to, kas īstenībā notiek. Kaut arī visai valodai ir “metaforisks” raksturs, esamības valoda, es domāju, ir vismazāk metaforiska. Tā ir par to, “kas ir”.

Atgriezīsimies pie morāles izteiksmes veida. Ja tu runā par labo un slikto esamības terminos, tad tas parasti aizpaužas kā virzība uz lab-esamību un mūžīgo esamību vai virzīšanos prom no tās, tas ir, ceļš uz neesamību. Kā neesamības ceļš izskatās? Tas izskatās kā sairšana, progresīva eksistences “sabrukšana”. Jaunā Derība lieto terminu ftora (“nīcība”), lai to aprakstītu. Ftora ir tas, kas notiek ar ķermeni, kad tas mirst. Jaunajā Derībā nāve ir bieži saistīta ar grēku (“grēks un nāve”). Tas ir iznākums virzībai prom no Dieva, sagraujot mūsu kopību ar Viņu.

Vairums mūsdienu cilvēku nāvi redz kā vienkāršu dzīves faktu, morāli neitrālu parādību. Mēs domājam, ka tas nevar būt morālas dabas jautājums, jo tu nevari palīdzēt miršanai. Bet Jaunajā Derībā un Rakstos kopumā nāve ir diezgan vienlīdzīga ar grēku. Kad Ādams un Ieva grēkoja, viņiem bija teikts, ka tas beigsies ar nāvi (patiesi ontoloģisku problēmu). Morālā pieeja šim faktam tiecas redzēt “grēku” kā noteicošo terminu un nāvi tikai kā sodu. Ontoloģiskā pieeja redz pašu nāvi kā problēmu un terminu, kas nodefinē grēka jēgu. Grēks ir nāve. Nāve ir grēks.

Un tātad, Baznīcas valoda uzsver, ka Kristus “nāvi ar nāvi iznīcinājis (samīdījis)”. Ontoloģiskajā valodā šis vienkāršais apgalvojums pasaka visu. Viņš “nāvi ar nāvi iznīcinājis (samīdījis) un tiem, kas kapos dzīvību dāvinājis”. Tas ietver grēka sagrāvi, brīvību no sātana, grēku piedošanu utt. Bet visas šīs lietas ir iekļautas vārdos “nāve” un “dzīvība”.

Priekšrocību runāt šādā veidā var ieraudzīt, salīdzinot to ar vienkāršo morālo pieeju. Morāle ir par rīcību, paklausību un nepaklausību. Tā neko nepasaka par personu, kura īstenībā dara šīs lietas (vai tā var noteikti izvairīties no šīs tēmas). Tas var novest cilvēkus maldos – domāšanā, ka esamība un eksistence ir neitrāls aspekts un ka svarīgi ir tikai tas, kā mēs uzvedamies. Tas var būt sasaistīts ar moderno sekulārisma herēzi, kurā tiek apgalvots, ka viss eksistē atsevišķi no Dieva, ka visums ir “neitrāla neviena cilvēka valstība”. Ontoloģiskā pieeja to noliedz un apgalvo, ka Dievs visu eksistējošo uztur ik brīdi. Tā apgalvo, ka eksistēšana pati par sevi ir laba lieta un Dieva labestīguma izpausme. Tā saka, ka visu eksistējošo lietu nolūks ir būt kopībā ar Dievu un virzīties uz mūžīgo esamību. Tā ir pestīšanas pilnība, kas pausta Romiešiem 8:21-22[2].

Morālais izteiksmes veids arī tiecas redzēt pasauli kā nesakarīgu. Mēs esam vienkārši neatkarīgu morālo darboņu apkopojums, par kuriem spriež pēc mūsu uzvedības. Ko es daru ir tas, ko es daru, un ko tu dari ir tas, ko tu dari, un nav nekādas īpašas saistības starp to visu. Esamības valoda ir pavisam savādāka. Viss radībā, kas eksistē, ir līdzdalīgs radītās esamības kopīgumā. Tas, kas notiek ar kaut ko vienu, iespaido visu pārējo. Pastāv patiess kopīgums pašā eksistēšanas saknē.

Un šo esamības kopību tēvi lieto, kad viņi runā par Kristus Iemiesošanos un mūsu pestīšanu. Kad Ticības Simbols liecina: “Kas mums, cilvēkiem, par labu un mūsu pestīšanas labad ir nokāpis no debesīm un ieņemts miesā no Svētā Gara un Jaunavas Marijas, un tapis cilvēks”, tas runā par pestīšanu. Tas nesaka “Kurš, lai samaksātu sodu, kas pienācās…” Šādu valodu var lietot un tā ir bijusi lietota, bet tā nav Baznīcas koncilāro vārdu kodolā. To nedeklamē katru svētdienu[3].

Tātad kā Kristus mūs glābj esamības izteiksmē? Būtībā (kalambūrs nebija paredzēts) Viņš tapa par to, kas mēs esam, lai padarītu mūs par to, kas Viņš ir. Viņš tapa par cilvēku, ienākot un atjaunojot pilnīgu kopību, kuru mēs esam izpostījuši. Tas Kungs un Dzīvības Devējs, mūsu Esamības Autors, ienāca mirstošajā cilvēcē. Viņš uzņēma Sevī mūsu mirstošo cilvēcīgumu un iegāja šīs nāves pašā dzelmē (“cietis nāvi, un apbedīts”). Tad Viņš uzcēla to pašu mirstošo cilvēci Pats Savā mūžīgajā dzīvībā. Tā ir mūsu grēku piedošana. Ja grēks ir nāve, tad augšāmcelšanās ir piedošana. Tāpēc Pashā mēs dziedam:

“Teiksim: brāļi – arī tiem, kas mūs nīst, piedosim visu augšāmcelšanās dēļ.”[4] Šim teikumam ir jēga tikai ontoloģiskās valodas izteiksmē, kurā tas ir uzrakstīts.

Mēs darām sliktas lietas (amorālas lietas), jo mēs esam sadragājuši mūsu kopību ar Dievu. “Grēki” ir nāves, sabrukuma, nīcības un sairšanas darbošanās simptomi un pazīmes dvēselē. Ja tos atstās neaprūpētus, tie ievilks mūs pašās neesamības dzīlēs, ko pienācīgi var aprakstīt kā elli. Tas ir atspoguļots psalma rindā: “Ne mirušie slavēs To Kungu, nedz tie, kas nogrimuši klusuma zemē.” (Ps.115:17)

Svētajās Kristībās mums jautā: “Vai tu savienojies ar Kristu?” Tā ir esamības un kopības valoda. Svētais Pāvils saka mums, ka Kristībās mēs esam savienojušies ar Kristu Viņa nāvē un uzcelti Viņa augšāmcelšanās līdzībā. Viņš piebilst, ka mums “jāstaigā atjaunotā dzīvē”[5]. Šī vienotība ar Kristu un Viņa Dzīvības ieplūšana rada morālās izmaiņas, ko var aprakstīt esamības valodā.

Es ticu, ka valodas vienotība ir ļoti noderīga un veselīga. Mūsdienu ticīgajiem, izaudzinātiem morāles valodā, ir viegli dzirdēt mācību par Trijādību un Kristus divām dabām utt., un domāt: “Kāds jebkam no tā ir sakars ar manu dzīvi?” Tas ir dabisks secinājums, kad pestīšana ir izteikta valodā, kas ir atdalīta no Baznīcas doktrinālo pamatu valodas.

Ir tādi, kas iestarpināja morālo valodu valodā par Trijādību, kuriem ir svarīga Dēla veiktā Tēva dusmu samierināšana. Šādiem terminiem nav vietas Baznīcas koncilārajā domā un tie var radīt (un rada) problēmas. Nav tā, ka šādi termini nav pielietojami vai arī tos nekad nav lietojis kāds no Tēviem. Bet tiem ir ilgstoša Baznīcas fundamentālāko doktrīnu ļaunprātīgas izmantošanas, sagrozīšanas un aizēnošanas vēsture.

Manā paša dzīvē esmu personīgi pārliecinājies, ka esamības valoda, kad to attiecina uz manu pestīšanu un kad izskaidro Svēto Rakstu jēgu, ir daudz pilnīgāka, un tā vairāk sasaista manu ikdienas dzīvi un rīcību ar Baznīcas pašām fundamentālākajām doktrīnām. Tā ļāva man lasīt svēto Afanāsiju Lielo, Vasīliju Lielo, Gregoriju Teologu, Maksimu Apliecinātāju un daudzus citus bez sajūtas, ka man ir jāieiet kaut kādā svešumā. Tā vairāk kā pienācīgi izskaidro morālos jautājumus, turpretī morālā valoda nevar izskaidrot neko citu un rada problēmas un herēzes, kad to iestarpina valodā par Trijādību. Man jāpiebilst, ka esmu darbojies tajā gandrīz 30 gadus un neesmu atradis Svētajos Rakstos to, ko nevar izprast ar ontoloģisko pieeju un ka, bieži to darot, tas ieved tevi dziļāk izpratnē par to, kas patiesībā notiek. Tā arī piespiež tev uzdot jautājumu: “Kā tas ir saistīts ar visu pārējo?”

Es ceru, ka šis mazais ievads domas treniņā ir noderīgs tiem, kuri domā par šīm lietām. Tam vajadzētu izskaidrot, kāpēc manā skatījumā tas ir tik svarīgs un ir kaut kas saistīts ar pašu Ortodoksālās ticības būtību.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Blogs Glory to God for All Things

[1] Patristisks – saistīts ar Baznīcas tēvu teoloģisko mācību. – Tulk. piez.

[2] Romiešiem 8:21-22 “Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.”

[3] Tiek domātas ik svētdienas Liturģijas sanāksmes, kurās cilvēki kopā deklamē Ticības Simbolu. Vēl parasti pareizticīgie kristieši Ticības Simbolu lasa vismaz vienreiz dienā, rīta lūgšanu sastāvā.

[4] Pashas kanons.

[5] Romiešiem 6:4

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s