Par mūku un laulības dzīves veidu

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Mēs iedalām cilvēkus mūkos un laulātajos, un dzīvi – mūku un laulāto dzīvē. Šis iedalījums ir tāds, ka mēs cildinām mūku dzīvi, kuru mēs uzskatām par labāku un vairāk piemērotu, lai pildītu Dieva baušļus, tajā pašā laikā mēs noniecinām laulības dzīvi kā nepiemērotu Dieva gribas īstenošanai.

Patiesībā mēs ļoti labi zinām, ka Baznīca cildina abus dzīvesveidus: laulības dzīvi un mūku dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka viens tiek cildināts uz otra noniecināšanas rēķina. Šeit jāsaka, ka var izmantot skaidrojumu līdzībai par talantiem (Mat.25:14-30; Lk.19:12-28).

Jāpatur prātā, ka Baznīcā cilvēki netiek vienkārši sadalīti neprecētos un precētos, bet cilvēkos, kuri dzīvo Kristū un kuri nedzīvo Kristū. Tādēļ, no vienas puses, mums ir cilvēki, kuriem ir Svētais Gars un, no otras – kuriem nav Svētā Gara. Turklāt agrīnajā Baznīcā, kā mēs redzam apustuļa Pāvila vēstulēs, visi kristieši, laulāti un nelaulāti, dzīvoja kā mūki, tāpēc pat laulībai ir savs askētisms. Tādēļ, ja kāds mūks kritizē laulību Kristū, viņš parāda, ka viņam ir problēmas ar mūka dzīvi, un ja laulāts cilvēks kritizē un skatās šķībi uz mūku dzīvi, tad tas nozīmē, ka viņam ir problēmas ar viņa paša dzīvesveidu. Labs mūks nekad nekritizēs, ko cildina Dievs, un labs laulāts cilvēks nekad nekritizēs to, ko cildina Dievs, kā piemēram, klostera dzīvi. Raksturīga iezīme, ka labāko pamācību par jaunavību ir sastādījis svētais Nisas Gregorijs, kurš bija precēts. Un vīrs, kurš bija neprecēts, sv. Amfilohijs no Ikonijas, uzrakstīja lieliskas lietas par laulības dzīvi. Turklāt neaizmirsīsim, ka sv. Pafnūtijs (arī mūks – tulk. piez.) aizstāvēja garīdznieku laulību Pirmajā Vispasaules Koncilā.

Savā pamācībā sv. Amfilohijs no Ikonijas parāda, ka kristietis ir kafolisks cilvēks, citiem vārdiem, cilvēks ir veselums. Viņš slavē jaunavību un laulību. Runājot par jaunavību, viņš saka par laulībām: „Cienījama laulība slejas pāri jebkādai zemes dāvanai, tā kā koks auglī… kā jaunavības sakne, kā saprātīgu un dzīvu zaru kultivēšana.” Tad viņš saka: „Atcel cienījamu laulību un tu neatradīsi jaunavības ziedu.” Turklāt salīdzinājums ir starp divām cienīgām lietām, jo sv. Amfilohijs saka: „Nosaucot šīs lietas, mēs neierosinām cīņu starp jaunavību un laulību; mēs abas apbrīnojam kā savstarpējas parādnieces”. Nobeigumā viņš raksturīgi atzīmē: „Bez sirsnīgas dievišķo lietu zināšanas nav ne pieticīgas jaunavības, ne cienīgas laulības.”

Arī svētais Zeltamute par šo tēmu māca daudzas lietas. Viņš saka: „Mūsu laulātajiem cilvēkiem ir viss kopīgs ar mūkiem, izņemot laulību.” Visiem cilvēkiem sev jāpielāgo Kristus baušļus. Tādēļ svētie tēvi raksturīgi saka: „Ja mēs esam atturīgi, nedz laulība, nedz barība, nedz jebkas cits mūs novērsīs no spējas labpatikt Dievam.” Ja laulība un bērnu audzināšana mums traucētu tikumu (labo īpašību) kultivēšanas ceļā, tad visa Radītājs neizveidotu laulību mūsu dzīvē.

Arī Vasīlijs Lielais saka: „Mēs cilvēki – gan mūki, gan laulātie – esam visi aicināti pakļauties Evaņģēlijam.”

Tādēļ mēs nevaram savu laiskumu attaisnot ar attiecīgo dzīvesveidu, kuru mēs esam izvēlējušies, ne arī varam kritizēt un noraidīt citu dzīvesveidu, kurš nav mūsu. Jāsaprot, ka ir dažādas pakāpes un garīgā vecuma posmi.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: blogs Eastern Orthodox Spirituality