Dievmātes Aizmigšana

Patristikas profesors protopresbiters Georgijs Dions Dragass

dormition

15./28. augustā pareizticīgie kristieši svin lielākos no visiem reliģiskajiem svētkiem, ko Baznīca ieviesusi par godu Vissvētajai Jaunavai Marijai – Dievmātes Aizmigšanas svētkus.

Jaunavas Marijas svētki svarīguma ziņā ir otrie pēc mūsu Kungam Jēzum Kristum veltītajiem svētkiem svinību gada ciklā, ko ievēro Pareizticīgā Baznīca, jo pēc Paša Kunga Vissvētā Jaunava ir vissvētīgākā persona mūsu Baznīcā.

Ja Tā Kunga dižākie svētki ir Pasha (Lieldienas), Viņa pestījošās Nāves un Augšāmcelšanās svētki, tad Viņa Mātes dižākie svētki arī ir saistīti ar viņas nāvi un pāriešanu uz Debesīm. Iemesls tam ir atrodams kristīgās pestīšanas izpratnes pamatos, kas ir nekas cits, kā cilvēku ieiešana Dieva mūžīgajā valstībā, pārvarot nāvi un atgūstot mūžīgās dzīvības dāvanu.

Mūsu pareizticīgajā tradīcijā svētīgās Dievmātes personība ir nešķirama no mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus personības. Tieši to grieķu vārds ‘Teotokos’ vai ‘Feotokos’ (tas ir, Dieva dzemdētāja, Dieva Māte) pastāvīgi pauž: proti, ka Jaunavas Marijas vietu un nozīmi Baznīcā nevar saprast ārpus viņas attiecībām ar mūsu Kungu.

Ko pauž vārds ‘Dievmāte’, visuztveramāk ir atainots jebkurā Pareizticīgās baznīcas ikonostasā[1]. Tā Kunga ikona vienmēr ir pa labi no Ķēniņa vārtiem[2], un Dievmātes ikona vienmēr ir pa kreisi no tiem. Sevišķi ikona, kas ataino Vissvēto Jaunavu Mariju turam savās rokās mūsu Kungu un Pestītāju kā bērnu, ir visraksturīgākā no visām ikonām, kas saistītas ar viņas svētīgo personību.

Svētku dziedājumi, kuri ir vieni no visnozīmīgākajiem Pareizticīgajā liturģiskajā gadā, izceļ ne tikai kristīgās pestīšanas izpratnes pamatus, bet arī svarīgo Vissvētās Dievmātes svētīgās personības vietu no šīs perspektīvas.

Aizmigšanas svētki tika ieviesti 6. gadsimtā, kaut arī to saknes iestiepjas iepriekšējos gadsimtos, it īpaši 5. gadsimtā, sekojot III Vispasaules Koncila dogmatiskajam lēmumam Efezā (431. g.) – atzīt par pareizu terminu “Dievmāte” kā vissvarīgāko un skaidrāko mūsu Kunga Vissvētās Mātes aprakstīšanai Baznīcā.

Atbilstoši doktoram Jānim Funtulisam, Tessaloniku universitātes liturģikas profesoram, šie svētki bija savienoti ar agrākiem svētkiem par godu Dievmātei slavenajā Vissvētās Jaunavas Marijas baznīcā Ģetzemanē, kuru uzbūvēja Bizantijas (Romas) imperators Maurīcijs virs viņas kapa.

Aizmigšanas svētku svinību detaļas, it īpaši dziedājumos atklātās, balstās uz apokrifiskiem stāstiem par Dievmātes nāves apstākļiem, kas aizved līdz svētajam Jānim Teologam (apustulim Jānim), Tā Kunga iemīļotajam māceklim, kura gādībai bija uzticēta Vissvētā Dievmāte.

Stāsts mums atklāj to, kas ir skaisti atainots Aizmigšanas svētku ikonā. Tas vēstī mums, ka Vissvēto Dievmāti bija apciemojis virseņģelis Gabriels un pareģojis par viņas nāves tuvošanos; pēc tam Dievmāte atgriezās savās mājās un gatavojās šīm notikumam, lūdzoties tajā pašā laikā, lai tas tiek atklāts arī apustuļiem. Ir teikts, ka Jānis brīnumainā veidā pirmais ieradās, un tad sekoja visi pārējie. Visbeidzot, Pats Kungs parādījās Savā žilbinošajā dievišķajā godībā, neskaitāmu eņģeļu pavadībā, un paņēma viņas vissvēto dvēseli, kas ir ietīstīta kā jaundzimušais mazulis autiņos, Savās rokas, lai pārceltu to uz Debesīm.

ŠĪ PASAULE UN NĀKAMĀ

Pirms viņa atiet no šīs dzīves, Vissvētā Dievmāte sveic svētos apustuļus un ļaudis, apsolot, ka “ikviena dvēsele, kas piesauks viņas vārdu, nepaliks kaunā, bet atradīs žēlastību un mierinājumu, sapratni un drošu aizstāvi šajā pasaulē un nākamajā”.

Seko viņas bēres. Dievmātes svētais ķermenis tiek aiznests uz kapu Ģetzemanē, kur tas tiek apglabāts. Neskatoties uz to, atbilstoši stāstījumam, trešajā dienā pēc bērēm Dievmātes svētais ķermenis bija pārnests uz Debesīm. Svētku lielā vakara dievkalpojuma pirmais dziedājums to visu apkopo.

“Ak, brīnišķīgais brīnums. Dzīvības avots ir ievietots kapā, un kaps kļūst par pakāpieniem uz Debesīm. Priecājies Ģetzemene, Dievadzemdētājas svētais mājokli. Iesauksimies uzticīgie, kuru priekšgalā ir Gabriels: Svētīgā priecājies, Tas Kungs ir ar tevi, caur tevi pasaulei dāvājot lielu žēlastību.”

Pareizticīgie kristieši godā Vissvēto Dievmāti kā augstāko Baznīcas dzīvo ikonu, visu kristiešu Māti jo, kā svētie tēvi izskaidro savos rakstos, viņa ir “Jaunā Ieva”, cilvēces jaunā Māte, kura ar savu paklausību atcēla lāstu, kas sekoja Ievas nepaklausībai, un atnesa pasaulei “Jauno Ādamu”, mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, Kurš atjaunoja cilvēces vienotību ar Dievu Radītāju.

MŪŽĪGĀ JAUNAVĪBA

Pareizticīgie kristieši arī tic senajai mācībai par Vissvētās Dievmātes mūžīgo jaunavību. Tas nozīmē, ka viņa bija Jaunava pirms Kristus Dzimšanas, tās laikā un palika Jaunava pēc tam. Tas ir atainots viņas ikonā ar trīs zvaigžņu palīdzību uz viņas galvassegas uz viņas pieres un pleciem un arī simbolizē Svētās Trijādības žēlastību[3], Kura bija viņā un padarīja viņu par “žēlastības pilnu”.

Šajā ziņā pareizticīgie kristieši nepiekrīt protestantiem, kuri tic, ka Vissvētajai Jaunavai bez Tā Kunga ir bijuši citi bērni. Pareizticīgie apgalvo, ka evaņģēlijā pieminētie Jēzus brāļi un māsas, iespējams, ir Jāzepa bērni no agrākās laulības vai Kristus brālēni un māsīcas, kuri bija Jāzepa, sava onkuļa, apgādībā. Patiesībā Jāzeps ar Vissvēto Jaunavu bija saderināts, nevis salaulāts.

Pareizticīgie kristieši arī tic, ka Dievmāte ir vissvētākā un bezvainīgā, nevis viņas “bezvainīgās ieņemšanas” dēļ no viņas vecākiem Joakima un Annas, bet tādēļ, ka viņa kļuva tāda uz Svētā Gara žēlastības pamata, Kurš “nāca pār”[4] viņu; un dievišķais spēks apēnoja viņu un Kristus nesamaitāto ieņemšanu viņas klēpī. Romas katoļu “Svētlaimīgās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas” dogma, kas tika paziņota 1854. g., pareizticībai nav pieņemama.

Pareizticīgie kristieši tic, ka Vissvētā Dievmāte aizmiga, ka Tas Kungs paņēma viņas dvēseli Debesīs un ka viņas ķermenis pēc tam visdrīzāk tika pārnests uz Debesīm, kā māca vairāki no tēviem. Pareizticīgie uzskata par nepieņemamu “Svētlaimīgās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas” dogmu, ko Romas Katoļu baznīca paziņoja 1950. g. Tā ne tikai vedina uz domu, ka Dievmātes nāve jeb aizmigšana nebija īsta, bet arī, ka viņa ir līdz-pestītāja (co-redemptrix) un līdz-starpniece (co-mediatrix) ar To Kungu. Romas Katoļu pozīcija piešķir prioritāti drīzāk Marijai nekā Kristum, jo ierosina, ka Viņš ir bezvainīgs viņas dēļ, nevis, ka viņa ir bezvainīga Viņa (Tā Kunga) dēļ.

Taču pareizticīgie kristieši nepieņem protestantu iebildumus pret Dievmātes bezgrēcīgumu, kas ir balstīti kļūdainos priekšnoteikumos. Protestantu kristieši parasti būtībā identificē Jaunavu Mariju ar pārējo cilvēci un nespēj ieraudzīt viņas izcilās īpašības un žēlastību, kas mājo viņā, kas padara viņu par Jauno Ievu.

Pareizticīgie kristieši tic Dievmātes vissvētumam jeb bezgrēcīgumam nevis absolūtā nozīmē, kas attiecas Vienīgi uz Dievu, bet relatīvā nozīmē, kas ir Piecdesmitnieces dāvana (t. i., Svētā Gara žēlastības mājošana Dieva Mātē, svētajos apustuļos un vispār Baznīcā, kura būtībā viņus visus padara svētus).

Visbeidzot pareizticīgie kristieši lūdzas Vissvētajai Dievmātei par pestīšanu nevis tādā ziņā, ka viņa ir pestīšanas galvenais cēlonis, jo tas ir Vienīgi Kristus, bet tādā ziņā, ka viņa ir starpniece ar savu mātišķo aizbildniecību un lūgšanos Tam Kungam par kristiešiem kā viņas garīgajiem bērniem.

Protestantu iebildumi pret šādām pareizticīgo lūgšanām Vissvētājai Dievmātei un citiem svētajiem ir balstīti uz augstākminētās pozīcijas pārprašanu.

Viņas dižāko svētku – Aizmigšanas – tropāra dziedājums summē visus šos pareizticīgās mācības punktus, kas īsi sakopoti šajā pantā:

“Tu dzemdībās jaunavību saglabāji, aizmigdama – pasauli neatstāji, Dievadzemdētāja; pie Dzīvības Tu pārcēlies, Dzīvības Māte būdama, un ar savām lūgšanām Tu glāb no nāves mūsu dvēseles.”

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy http://www.johnsanidopoulos.com/2010/08/dormition-of-theotkos.html

[1] Ikonostass (no grieķu eikonostasion) – ikonu siena, kas atdala altāri no pārējās baznīcas telpas.

[2] Ķēniņa vārti (krieviski царские врата) – centrālās ikonostasa durvis, galvenā ieeja altārī. Caur šīm durvīm Dieva mielastā (Svētajā Vakarēdienā) iznāk Debesu Ķēniņš – Jēzus Kristus.

[3]  Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā. – Tulk. piez.

[4] Lūk. 1:35 – Tulk. piez.

Advertisements

2 thoughts on “Dievmātes Aizmigšana

  1. ”Romas katoļu “Svētlaimīgās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas” dogma, kas tika paziņota 1854. g., pareizticībai nav nepieņemama.”

    Nav nepieņemama, vai Nav pieņemama?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s