Baznīca bez svētajiem nav Baznīca

Arhimandrīts Hrizostoms Papadikiss.jpg

Arhimandrīts Hrizostoms Papadakiss

Es vēlos izteikt siltu pateicību arhimandrītam Ieronīmam Nikolopulosam, Svētās Sinodes galvenajam sekretāram, un šī dievnama draudzes priesterim par viņa laipno uzaicinājumu vērsties pie jums vakara dievkalpojuma laikā šajā Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgākajā dienā, kurai ir liela nozīme arī šajā draudzē, jo tā godina viena no tās iepriekšējiem priesteriem – svētā Nikolaja Planasa piemiņu.

Diena pati prasa mūsu sarunu pievērst svētumam vispār un pēc tam konkrēti svētā Nikolaja dzīvei, kuru mēs godinām kā draudzes lepnumu un prieku, kurā viņš kalpoja Dievam labpatīkamā veidā, kad tā lika tikai pirmos soļus un bija maz apmeklēta.

Un jūs, draudzes locekļi, diez vai varat aizmirst, ka draudzi svētīja priesteris ne tikai caur atrašanos šeit priestera amatā, bet pat vairāk ar faktu, ka viņš ir šeit apglabāts un tādējādi caur savu miesisko klātbūtni svētī jūs katru dienu.

Stingrākais garīgais Baznīcas pamats, tās lielākā, neaptveramākā un neaizskaramākā bagātība ir Svētie. Tas parāda, ka tā nav tikai mūsu dvēseļu pestīšanas arka, ka atpestītās dvēseles ir izglābtas, novēršot tās no mūžīgās pekles, bet arī to, ka ir dvēseles, kuras ir pagodinātas[1] Dieva Valstībā, pat pirms pēdējās tiesas, pirms Otrās Nākšanas, cik vien ilgi Karojošā Baznīca[2] turpina pastāvēt.

Viņi ir bijuši pagodināti, jo viņi bija pilnīgi labpatīkami Dievam ar savām dzīvēm un viņi sasniedza dievišķošanās pakāpi, tas ir viņi kļuva par dieviem caur Žēlastību, viņi iemantoja drošsirdību un no šīs drošsirdības – diženas dāvanas pat savas zemes dzīves laikā. Un viņu personīgais svētums ir kļuvis par avotu citu svētumam.

Arhimandrīts Hrizostoms Papadikiss  - Baznīca bez svētajiem nav Baznīca1 - nikolaos-planas
svētais Nikolajs Planass

Baznīca eksistē, lai glābtu dvēseles un lai veidotu svētos. Ja svētos izņem no tās dzīves, tās teoloģijas un tās dievkalpojumiem, tad tā pārstāj būt Baznīca. Varētu saukt to jebkādi, bet tā nebūtu Baznīca. Un Kristus Pats norāda, ka Pareizticīgā Baznīca ir Viņa Baznīca, tā, kuras Galva ir Viņš, un tā glabā Svētā Gara Žēlastības bagātību, Kurš vada to ‘visā patiesībā’. Viņš dara to, saskaņā ar Savu neapstrīdamo apsolījumu, piešķirot Žēlastību, parādot un pagodinot Savus svētos šajā Baznīcā caur daudzām zīmēm un brīnumiem. Tās ir sekas šai empīriskajai[3] patiesībai, ka ikviens Pareizticīgais garīdznieks vai lajs, kurš vārdos vai darbībās noniecina svētos, atpaliek savā ticībā. Izsakoties apustuļa Pāvila vārdiem, tie ‘paši sevi notiesā’[4] Dieva un Viņa svēto priekšā. No citas puses, Baznīcas dzīves empīriskā patiesība rāda, ka stipri ticībā ir tie, kuri mīl svētos un dažādos veidos viņus godā, sevišķi sekojot Baznīcas godāšanai, kuru tā veltī tiem dievišķajos dievkalpojumos[5]. Ja mēs cīnāmies pret mūsu personīgajām kaislībām ar svēto aizbildniecības palīdzību, mēs varam cerēt uz mūsu pestīšanu. Secinājums? Svēto mīlestība ir kritērijs īstenajai Pareizticīgajai garīgajai dzīvei.

851332076-519x600
Visu svēto ikona

Katru dienu Baznīca godina ļoti daudzu svēto piemiņu, tā darot, caur lūgumiem dievišķajā dievkalpojumā, tā prasa viņu aizbildniecību un viņu žēlastības iejaukšanos savu bērnu dzīvēs, kuri garīgi cīnās. Tā arī parāda svētos kā svētas dzīves paraugus. Bet svētku izglītojošais spēks paliek neaktīvs, ja mēs ignorējam savu galamērķi, kas ir ‘tapt svētiem’, vai, ja mēs to atzīstam, bet izvēlamies neizlauzties brīvībā no mūsu iemīļotā ieslodzījuma mūsu pasaulīgajā mentalitātē. Un mēs negribam izlauzties brīvībā, jo tas nozīmētu iet pa Krusta ceļu. Un šī virziena uzsākšanai, turpināšanai un pabeigšanai ir nepieciešama vaļsirdīga cīņa, kā mēdza teikt nesen kanonizētais starecs svētais Atona Paīsijs (jeb Paīsijs Svētkalnietis – tulk. piez.). Dzīve, kas neved uz personīgās iesvētīšanās mērķi caur vaļsirdīgu cīņu, ir bezjēdzīga, jo tā ir apmierināta ar ‘niecību un miesas grūtībām’.

***

Ja mūsu Radītāja mērķis nebūtu bijis nemirstības dāvāšana Viņa radībai – un nevis vienkārši nemirstības, bet pagodināšanas, tas ir iesvētīšanas – kāda jēga būtu no Viņa iemiesošanās? Visu kristīgās patiesības teoloģiju var rezumēt vienā frāzē: ‘Dieva iemiesošanās un cilvēcisko būtņu dievišķošanās’. Citiem vārdiem, Dievs kļuva par cilvēku, lai mēs varētu kļūt par dieviem. Svētais ir Dievs uz žēlastības pamata. Kā mēs lasām Svēto dzīvēs, ir daudz ceļu uz iesvētīšanos, jo šeit ir iesaistīts daudz faktoru. Bet lielajā personīgo cīņu daudzveidībā, mēs varam ieraudzīt būtiskākās rakstura iezīmes, kuras ir raksturīgas svētam dzīvesveidam, un minēsim īsu to izklāstu. Jebkurā gadījumā, daudzi no mums ir redzējuši un sajutuši tās mūsu laikabiedros svētajos Vecajos (Starecos).

Arhimandrīts Hrizostoms Papadikiss  - Baznīca bez svētajiem nav Baznīca2 DSCF5488-IN

Pirmā iezīme ir rūpīga Dieva baušļu ievērošana. Šī ievērošana ir labprātīga, nepiespiesta un priecīga, tāpēc ka tā nav veikta bailēs no Elles, nedz arī ir sava labuma meklēšanai, lai iegūtu labas lietas nākotnē, bet vienkārši mīlestībā pret Kristu. Tā kā tas ir, ko Viņš saka un grib. Un kad es saku rūpīga ievērošana, es ar to domāju vismazāko detaļu ievērošanu, jo tas ir tas, ko prasa smalkjūtīgā svēto sirdsapziņa. Šī sirdsapziņa ir tik smalka, tik jūtīga, ka tā nevarētu paciest pat nenozīmīgu ļaunu domu. Šī attieksme pret dzīvi bija bagātīgs pierādījums viņu nelokāmajai mīlestībai uz Kristu, tā kā Viņš teica: ‘Ja jūs mīlat Mani, turiet (ievērojiet) Manas pavēles’ un ‘Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur (ievēro), tas Mani mīl’[6]. Svēto jūtīgums šajā jautājumā bija tiek liels, ka viņi cieta un bija sāpināti, kad viņi redzēja kā apkārtējie nicināja Tā Kunga baušļus, kaut arī viņi veltīja neierobežotas pūles un mīlestību, kā arī neviltotu atbalstu tiem, kuri nožēloja un gribēja būt vadīti Kristū. Dabiski, būtu grūti dalīties svēto problēmās, viņu tuvākajā un plašākajā apkārtnē, jo viņu pastāvīgums Tā Kunga baušļu paklausībā traucēja un asi kritizēja tos, kuriem bija ‘nocietināta sirdsapziņa’. Un diemžēl tas var izskatīties kā visļaunākā Baznīcas īstenība, kura nereti, izrādās, ir dēmoniski skarba tādos jautājumos, kā kliedzošajā gadījumā ar svēto Nektāriju[7].

Otrā pazīme ir atraisīšanās no ārējās pasaules, nevis vietas, bet morāles ziņā. Svētais Jānis Evaņģēlists saka: ‘un visa pasaule ir grimusi ļaunumā’ un ‘nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības’. Viņš domā pārsvaru guvušo, daudzveidīgo pasaules grēku un mūsu pieķeršanos matērijai. Kaut arī tādi svētie, kā svētie priesteri Nikolajs Planass un Porfīrijs dzīvoja pasaulē, un, patiesi citi, kuriem bija kontakts ar daudziem cilvēkiem, viņi nošķīra paši sevi no pasaulīga uzskata, ar visu, ko tas ietver, jo viņi bija garīgi savienoti ar Kristu, Kurš piepildīja viņus tik pilnus, ka viņi bieži aizmirsa pat nogurumu, badu vai slāpes. Viņi sasniedza to, ko mēs dzirdam 3. Sveicinājumā: ‘Būdami liecinieki savādajai dzimšanai, kļūsim par svešiniekiem priekš pasaules, paceļot mūsu prātus uz debesīm’. Un pat kamēr viņi dzīvoja uz zemes, viņi būtībā bija debesu pilsoņi, viņi bija spējīgi pat tad, bet viņi klusēja, harizmātiski runāt uz cilvēku dvēselēm.

 Trešā iezīme bija viņu patiesā ticība: viņu uzticība, pilnīga paklausība Baznīcas dogmām un tās Pareizticīgajai Patristiskajai (svēto tēvu) tradīcijai. Viņi atmaskoja ķecerības un uzbruka tām ar savu mācību un lūgšanu, kaut arī viņi nekad neienīda ķeceri kā personu. Viņi bija žēlastības apgaismoti būt spējīgi noteikt uzbrukumus no labās puses, kuri nāk no neīstas dievbijības, kad pastāv apslēpts egoisms, kuru sātans izmanto, lai izraisītu maldīgas vīzijas. Visos laikos ir bijuši ‘maldinātāji un maldinātie’, bet svētie ir vienmēr atraidījuši maldināšanu, pateicoties savām garīgajām dāvanām, un pūlējušies cietēju atpestīšanas labā. Viņiem bija šāda attieksme, jo viņi nebija spītīgi. Šī iemesla dēļ viņi nekad nepievienojās zēlotu (fanātiķu) ierindai, nedz arī viņi uzvedās necienīgi pret Baznīcas vadību, pat ja viņi ne vienmēr piekrita kādai no tās darbībām.

Ceturtā rakstura iezīme ir viņu sīkstums ilgstošās asiņainās mocībās vai bēdās, vai tās cēlās no sātana, kā viņa tiešie uzbrukumi, vai arī no citiem cilvēkiem, vai no ieilgušas, mokošas slimības.

newmartyrs
Krievijas svēto jaunmocekļu ikona, kurus nogalināja ateistiskais režīms

***

Mūsu laikabiedrs svētais Lūka, Simferopoles bīskaps, ķirurgs un brīnumdarītājs, kuru ateistiskā valdība vajāja tik skarbi, redzēja jēgu, teikdams: ‘Es iemīlēju ciešanas, kuras dīvainā veidā attīra dvēseli.’ Svētais Porfīrijs, kurš ļoti daudz cieta no dažādām slimībām, teica: ‘Es nekad neprasīju To Kungu atņemt manu slimību. Man būtu kauns to darīt.’. Viņam bija tāds garīgais cildenums, ka savās sāpēs viņš slavēja Dievu un bija laimīgs. Un svētais Paīsijs teica: ‘Dievs pakarina mūsu pestīšanu uz pacietības.’ Tuvojoties savas dzīves beigām, kad viņš cieta šausmīgas sāpes no vēža dēļ, viņš teica: ‘Labumu, ko esmu redzējis savās slimībās, es nekad neredzēju no saviem askētisko pūliņu gadiem.’ Un pirms viņa, svētais Nikolajs Planass, kuru mēs šodien godinām, atzinās vienai no savām garīgajām meitām: ‘Mans bērns, pateicoties pacietībai, es varēju tikt cauri visiem šķēršļiem, kas parādījās.’

Šīs galvenās svētas dzīves iezīmes bija ļoti bagātīgi redzamas svētā Nikolaja Planasa dzīvē, kaut gan bija arī citas, īpaši viņa dzīvē viņa personīgā cīņas veida un viņa garīdznieka kalpošanas dēļ. Kas attiecas uz pirmo iezīmi, viņš neļāva sev noklīst no precīzas Evaņģēlija pavēļu ievērošanas.

Kaut arī nebija labi izglītots, pat tādā ziņā, ka viņš izdarīja komiskas kļūdas, kad viņš lasīja Evaņģēliju, saskaņā ar dižā grieķu rakstnieka Papadiamantisa liecību, kurš parasti dziedāja visnakts dievkalpojumos svētā Ēlijas dievnamā. Neskatoties uz to viņš ar saviem garīgajiem bērniem izpētīja Svētos Rakstus, kā ir rakstīts: ‘Tavs likums ir manu pētījumu mērķis.’ Un jāpasvītro, ka šis izglītības trūkums nebija par šķērsli, jo Svētā Gara apgaismība no zvejniekiem izveido teologus, kā tas bija ar Apustuļiem. Kas ar viņiem notika pēc Augšāmcelšanās – ‘tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata’[8] – ir noticis caur gadsimtiem kā zīme no Dieva tiem, kuri Viņu mīl un meklē izzināt ‘Dieva gribu’. Tēvs Nikolajs nekad neteica sprediķi. Viņam bija runas traucējumi. Mozum arī bija līdzīga problēma, bet Dievs izvēlējās viņu lielajam Izceļošanas uzdevumam un deva viņam Likumu uz Sinaja kalna. Un viņš redzēja Dievu.

Tātad tēvs Nikolajs nekad nesprediķoja, bet viņš pats bija pastāvīgs sprediķis, kas deva lielus augļus. Šis praktiskais sprediķis, tā ir viņa dzīve, pacietība. Tā bija ilgstoša, jo tā bija svētas dzīves sprediķis, un kā sprediķis bija Dieva žēlastības pavadīta, bija mērķēta tieši uz cilvēku sirdīm un sniedza tiem atvieglojumu un iedvesmu.

Kas attiecas uz otro iezīmi, labprātīgu attālināšanos no pasaules, tas bija acīmredzams un pats par sevi saprotams, ja mēs lasām sarakstītās liecības par viņa dzīvi. Svēts priesteris, kurš bija svešs pasaulīgam uztveres veidam, nevarēja nebūt vienaldzīgs pret materiālajiem labumiem, it īpaši pret naudu. Viņam nebija īpašuma, viņš nebija mantrausīgs un tādēļ bija devīgs. Viņš arī bija vienaldzīgs pret nopēlumiem un uzslavām, jo viņa prāts, viņa sirds bija debesīs.

Kas attiecas uz viņa attieksmi pret Baznīcu, to pierāda viņa ārkārtīgi pazemīgā paklausība, pat tad, kad vara bija negodīga pret viņu. Taču visvairāk, viņa attieksme pret kalendāra jautājumu, viņš nebija nekompetentas dedzības (zēlotisma) aizrauts.

Kas attiecas uz ceturto iezīmi, kas ir sīkstums dažādās dzīves grūtībās, viņš bija brīnišķīgs savā mierā un iecietībā.

***

Ļaujiet pieminēt ar visu cieņu, ar visu pienācīgo cieņu divas citas svētā Nikolaja Planasa rakstura iezīmes. Viena bija viņa vienkāršība. Pat cilvēki, kuri viņu labi pazina un viņu mīlēja, laikam uztvēra viņu par naivu, to mēs zinām no daudziem piemēriem, kad viņš šķita tāds. Bet tēvam Nikolajam bija Kristus vienkāršība, kura ir dāvana. Dieva dāvana viņa vientiesīgajai sirdij, viņa domas pazemībai, viņa nolūku tīrībai un ārkārtīgai dvēseles nevainībai. Svēto vienkāršību nevar novērt ar saprātu, jo tā pārsniedz loģiskumu. Tā nespēj radīt sliktu domu un būt viltīga. Mēs Svēto dzīvēs [9]lasām, ka šī svētība paveica daudz brīnumu. Un kopš mēs ciešam tās trūkumu, mēs neveicam brīnumus.

Mūsu prāti pastāvīgi iestrēgst sliktās domās, tā mēs neesam nekad mierā paši ar sevi. Mums ir svarīgi atcerēties, ka svētā vienkāršība tās sākotnējā formā bija harizmātiskais Ādama un Ievas ietērps, tādēļ viņiem nebija kauna izjūtas. Šī iemesla dēļ himnogrāfs, kurš uzrakstīja Piedošanas svētdienas[10] vakara dievkalpojumam doxastiko (slavinājumu), kas parāda Ādamu sēžam raudot ārpus paradīzes pēc izraidīšanas, lieto šo frāzi, lai izpaustu viņa vaimanas: ‘Bēdas ir man, kurš bija kails vienkāršībā, un tagad es brīnos par to.’

Arhimandrīts Hrizostoms Papadikiss  - Baznīca bez svētajiem nav Baznīca - nikolaos-planas-7
svētais Nikolajs Planass

Pareizticības Svētdienā mēs dzirdam Evaņģēlija lasījumā par pirmo apustuļu aicinājumu. Starp tiem bija Nātānaēls, kuru pie Kristus aizveda viņa draugs Filips. Ir vērts atzīmēt Kristus komentāru par Nātānaēlu, kad Viņš ieraudzīja viņu tuvojamies. Šis komentārs ir vispiemērotākais arī attiecībā uz svēto Nikolaju: ‘Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!’ (Jņ.1:47) Tā kā Viņš varēja lasīt sirdis, Viņš redzēja Nātānaēla svēto vienkāršību.

Otra no šīm personīgajām rakstura iezīmēm bija viņa intensīvā liturģiskā dzīve. Viņš bija diezgan unikāls ar šo iezīmi, salīdzinot ar citiem priesteriem, kuri kalpoja Baznīcā ārpus klosteriem. Vismaz tiktāl neviens nebija tāds, kā viņš. Viņš kalpoja liturģiju katru dienu, bieži visnakts dievkalpojumus[11], viņa liturģijas ilga stundām un viņš atcerējās tik daudz tūkstošus vārdu.

Cik daudz dzīvo bija Dieva svētīti viņa dēļ un cik daudz no aizgājušajiem ir parādā viņam par savu mieru.

Biežas piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā dēļ, cik daudz iesvētošās žēlastības viņa šķīstā dvēsele uzņēma, kā arī viņa ķermenis, kas bija attīrīts ar atturību un uzcītību.

Svētais altāris bija viņa prieks, viņa garīgā barība, viņa patiesā vēsma. Un jāatzīmē šeit, ka tēva Nikolaja intensīvā sakramentālā dzīve, viņa ikdienas liturģijas, un it īpaši viņa Atona stila visnakts dievkalpojumi, bija kaut kas traucējošs tā laika Atēnu reliģiskajai dzīvei. Atgriešanās pie tēviem joprojām nebija notikusi un nebija arī mūku dzīvi atbalstoša gara, reliģiskā aktivitāte joprojām atradās zem Rietumu ietekmes. Pretēji šai atmosfērai tēvs Nikolajs un viņa garīgo bērnu kodols uzturēja un atzina Pareizticīgo tradīciju. Viņam pieder celmlauža darbs, atgriežoties pie Tēviem [procesā] un mūku dzīvi atbalstoša gara. Viss šis svētīgais darbs notika ļaužu pietātes rāmjos, kas ir Baznīcas mistiskā sirdsapziņa. Šī parasto ļaužu dievbijība ir svēto kalve, kuri rodas Baznīcā, un arī pasaulē ir apslēpto svēto slepenais dārzs. Tas baro klosterus ar uzticīgām dvēselēm, tā sniedz darboņus misijai, tā uztur dievnamus un Baznīcas labdarības darbus, tas iedrošina brīvprātīgo aktivitātes par godu Dievam un Viņa Baznīcai, tā ir vieta, kur notiek svēto izpausmes, tas pieredz brīnumus, mazus un dižus, un sargā Baznīcu, kad tā tiek vajāta. Parasto cilvēku dievbijība atsaucas uz Baznīcas aicinājumu, lai kādas cīņas notiktu, tā iemieso mīlestības garu pret svētajiem, tas ir, ļaudis lasa Svēto dzīves, ciena viņu piemiņu, godina viņu ikonas un svētās relikvijas. Dabiskais šīs tautas dievbijības aizbildnis ir svētais Nikolajs Planass, parasto, pazemīgo, pieticīgo, bet centīgo kristiešu aizbildnis. Bet viņš ir arī to priesteru aizbildnis un padomdevējs, kuriem ir spēcīga mīlestība uz viņu priesterību un kuri kalpo svētajā altārī ar pazemību, vienkāršību un tīru sirdsapziņu. Es lūdzos, lai šī draudze un katrs no jums personīgi atrastos iesvētītā priestera Nikolaja Planasa debešķīgo lūgšanu tēvišķīgajā aizbildniecībā. Āmen!

Šī runa izskanēja Svētā Jāņa Kristītāja Baznīcā, Vuligameni ielā, Atēnās, 1/3/2015 Pareizticības Svētdienas vakara dievkalpojumā, svētā Nikolaja Planasa svētku priekšvakarā.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Pemptousia.com

[1] Godāt, godināt, pagodināt:

1) Kad cilvēks izrāda godu, cieņu;

2) Kad Dievs ar Savu neradīto enerģiju dievišķo jeb svētdara (godā, godina, pagodina) cilvēku, kurš iepriekš izgājis caur sirds šķīstīšanas un nous apgaismošanas posmu.

“Bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā.” (1.Kor.2:7) Skaidrojot šo ap. Pāvila rindu, svētītājs Teofans Vientuļnieks raksta: “Nākotnē godība ir Valstības dāvana; bet pirms tās ir godība šeit. Tā ir mūsu dabas šķīstīšana, tās pārpildīšana ar svētības gaišumu līdz tādai pakāpei, ka tā ne tikai paliek gaiša, bet arī gaismu nesoša, – garīgās pilnības godība Jēzū Kristū.”

[2] “Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.” Ef.6:11-13 – Tulk. piez.

[3] Empīrisks (grieķu vārds ἐμπειρία (empeiria) nozīmē ‘pieredze’) – pārbaudīts, piedzīvots, pieredzē balstīts. – Tulk. piez.

[4] Tit. 3:11.

[5] Katra diena gadā ir veltīta vairākiem svētajiem, kas ir kanonizēti dažādos gadsimtos un dažādās pasaules vietās, un dievkalpojuma teksts ir īpaši piemērots svētkiem vai svētajiem. – Tulk. piez.

[6] Jāņa 14:15,21

[7] Svētais Eginas Nektārijs (1846-1920) brīnumdaris, kurš bija izdzīts no Aleksandrijas Patriarhāta, pēc gadsimta ir ticis arī tur atzīts par svēto un Aleksandrijas Patriarhāta vadība lūdza piedošanu par priekšteču veikto netaisnību pret viņu.

[8] Lūk.24:45

[9] Svēto dzīvēs – Latviski ir nedaudz atrodamas www.eleison.lv , www.biblos.lv

[10] Piedošanas svētdiena – pēdējā diena pirms Lielā Gavēņa sākšanās, kurā Baznīcas locekļi atceras Ādama un Ievas izraidīšanu no paradīzes un kurā viens otram lūdz piedošanu.

[11] Visnakts dievkalpojumus – kādreiz šis dievkalpojums notika naktī, bet tagad parasti tiek kalpots vakarā, taču daudzviet ir saglabājusies tā kalpošana naktī uz Pashu un Kristus Piedzimšanas svētkiem.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.