Sākums » noētiskā lūgšana » Rietumu Austrumi un Austrumu Rietumi

Rietumu Austrumi un Austrumu Rietumi

228061-x

metr. Ierofejs (Vlahoss)

Kad jūs man agrāk uzdevāt jautājumu, jūs pieminējāt Karli Lielo[1] un runājāt par post-karolingu ēru, jo jūs zināt, kā daudzi mani studenti šajā jautājumā, ka Kārlim Lielajam bija ļoti liela loma Eiropas vēsturē. Īstenībā viņš ir dižākais no franku karaļiem, kurš 8. gadsimtā iekaroja gandrīz visu Eiropu, sākot ar Centrālo Eiropu un tad Rietumeiropu, un uzspieda īpatnēju teoloģiju un īpatnēju kultūru.

Ļoti svarīgi, ka Frankfurtes koncils (794. g.), kuru sasauca Kārlis Lielais, nosodīja VII Vispasaules Koncilu. Viņi domāja, ka VII Vispasaules Koncils noteica, ka mums vajag pielūgt svētās ikonas, kas ir kļūdaina vārda ‘godāt’ iztulkošana. Kad mēs sakām ‘mēs tām izrādām godu’, it kā tas būtu tas pats, kas teikt ‘pielūgt’. Lai gan tur bija paša Kārļa Lielā teologi, kas pilnībā apzinājās, ka tas tā nebija domāts. Šī apzinātā pārpratuma dēļ viņi apgalvoja, ka austrumu romieši pielūdza ikonas, un tāpēc viņi ir elku pielūdzēji – hellēņi (ar to domājot ‘pagāni’) un grieķi. Viņi piesavinājās sev terminu ‘romietis’, un ģermāņu tautu padarīja par Svēto Romas impēriju.

Šis notikums Frankfurtē ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo tur sāka notikt dižākā vēstures falsifikācija, kā mēdza teikt tēvs Jānis Romanidiss. Līdz tam mēs visi tikām saukti par ‘romiešiem’, tas ir, bija Austrumu un Rietumu Romas impērija. Bet tad viņi sāka mūs apsaukt par ‘grieķiem’, pievienojot tam nozīmi ‘divkosis’. Viņi pretendēja, ka viņi ir īstie romieši un īstie pareizticīgie. Tā viņi pieņēma latīņu valodu, paņēma svētlaimīgā Augustīna mācību, kuru viņi skaidroja, maldīgi interpretēja un paplašināja viņa idejas tālāk.

Tādējādi, balstoties uz saprātu, attīstījās tas, ko mēs saucam par ‘sholastisko teoloģiju’ un kuru tēvs Jānis Romanidiss sauca par ‘franku teoloģiju’ jeb ‘frank-latīņu teoloģiju’. Termins ‘sholastiskā teoloģija’ dominēja, jo tajos laikos tika dibinātas universitātes ar to ‘skolām’, un pasniedzēji, kurus mēs tagad sauktu par profesoriem, bija pazīstami kā ‘sholasti’, jo viņi mācīja ‘skolās’. No tā mēs arī iegūstam ‘sholasticismu’, kas tika balstīts uz klasisko metafiziku.

Agrākie sholastiskie teologi, no 11. līdz 13. gadsimtam, balstīja savu teoloģiju uz Platona un neoplatonisma idejām; savukārt vēlākie tādi, kā Akvīnas Toms 13. gadsimtā mēģināja Augustīna personā apvienot Aristoteli ar neoplatonismu. Vēlāk pārsvarā dominē aristoteliānisms. Tādi izglītoti cilvēki kā Viljams Okams[2] un Dunss Skots[3] vairāk balstījās uz Aristoteļa filosofiju.

Tā tika radīta vesela tradīcija, kura noraidīja to ticību, kas balstīta neptiskajā tradīcija[4] un patristiskajā teoloģijā[5]. Viņi izstrādāja teoriju, ka patristiskā tradīcija beidzās 8. gadsimtā līdz ar svēto Damaskas Jāni un ka tagad viņiem ir pārāka teoloģija – sholastiskā teoloģija.[6] Viņi vienādoja zināšanas ar cilvēka saprātu. Bet patristiskajā tradīcijā mums ir divas metodoloģijas:

  • zinātniskās zināšanas, kuras iegūst ar saprātu;
  • Dieva zināšana, kuru iegūst ar intelektu un sirdi, ar lūgšanu. ‘Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs’[7].

Sholastiķi apvienoja šīs divas metodoloģijas un teica, ka, lai saprastu Dievu, mums vajag sniegt argumentus, un tā viņi attīstīja dialektisko siloģismu. Tas ir svarīgi. Es nerakņājos pagātnē, jo tas, ko es saku, ir svarīgs arī nākotnē, šajā dzīvē un pēcnāves dzīvē.

Rietumos cilvēki nevarēja pieņemt, ka cilvēka zināšanas ir absolūti vienādas ar loģiskumu jeb racionālismu, un šī iemesla dēļ viņi noraidīja sholasticismu un visu metafizisko teoloģiju. Tas tieši tā notika humānistu gadījumā. Tipiski, ka humānisma tēvs un Renesanses aizsācējs Petrarka pievienojās post-sholastiskajam lokam, kurā bija negatīva attieksme pret iepriekš dominējošo sholasticismu, un it īpaši starp protestantiem, reformātiem. Jo tie, kuri noraidīja sholasticismu un franku teoloģiju, bija reformāti, un tas ir īpaši svarīgi, ka daudzi no apgaismotājiem bija iedvesmojušies no protestantisma liberālā gara, kas noliedza racionālismu.

Tā mēs nonākam līdz situācijai, ka Rietumos pastāv divas lielas tradīcijas reliģijas sfērā. Viena tradīcija turpināja centrēties ap saprātu un racionalitāti, sholastiskajā teoloģija, kā to ir pauduši pāvestieši; un otra, kura reliģiskajā jomā bija saistīta ar protestantiem, bija balstīta uz ārēju morāli un izolējās no iekšējās pasaules. Šī iemesla dēļ cilvēki tad teica, ka pastāv kaut kas ārpus saprāta, ka cilvēku nevar vienkārši novienādot ar saprātu. Un tā izcēlās eksistenciālisms, eksistenciālā psiholoģija, lai sniegtu šo divu dimensiju sajaukumu: sholastiskās/racionālās un puritāniskās/morālās. Tas notika reliģijas sfērā, un tam sekoja budisms un hinduisms, jo cilvēki juta, ka pastāv kaut kas ārpus saprāta, ārpus sentimenta un tamlīdzīgi.

Ārpus reliģijas attīstījās citi strāvojumi, kurus es minēju iepriekš, tādi kā apgaismība, romantisms, eksistenciālisms un tā tālāk. Visi šie strāvojumi bija ietekmējušies no pirmssokratiķu filosofijas. Ja jūs rūpīgi lasāt un studējat izplatītāko strāvojumu uzskatus, kas ir aktīvi Rietumos, tad reliģiskie strāvojumi ir saistīti ar klasisko metafiziku – Platonu, Aristoteli un neoplatonismu; un reakciju un opozīciju pret to; savukārt sekulārā doma ir tuvāka pirmssokratiķu filosofiem, it sevišķi Dēmokritam, kā arī citiem, kuru uzmanības centrā bija saprāts un sentiments/jūtas, tādi kā Hērakleits, Parmenīds, kuram bija atšķirīgi uzskati par esību un kustību nekā Hērakleitam, un, protams, Epikūrs, kurā ir atrodams ateismā dominējošs uzskats: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums būs jāmirst.”

Šodien mēs to visu pētām un es to pieminu, jo pareizticīgajā teoloģijā mums ir pavisam cita, ļoti dižena kustība, ko mēs saucam par hēsihasmu (isihasmu) jeb neptisko tradīciju, ‘modrības’ tradīciju. Rietumos tā ir pazudis, un pastāv plaisa, kuru mēs varam aizpildīt ar neptisko teoloģiju, ar hēsihastisko tradīciju, ar filokālistisko dzīvi. Rietumi sastopas ar šīm prasībām ļoti veselīgā veidā, šī iemesla dēļ Rietumos Filokālija un stareci, kuri pauž šo dzīvesveidu, ir ļoti plaši pazīstami.

Gluži kā mēs redzam – es atceros savus vecvecākus un mūsu tradīcijas – Rietumos ir diezgan daudz cilvēku, kuri bija un ir romieši, un saprot tos uzskatu strāvojumus, ko es aprakstīju augstāk. Viņi zina, ka pastāv tradīcija, kuru mēs saucam par hēsihasmu un modrību, un viņi meklē to. Šī iemesla dēļ liels cilvēku skaits Eiropā ļoti labi uzņem grāmatas par šo hēsihastisko teoloģisko tradīciju.

Ļaujiet jums sniegt tikai vienu piemēru. Ferrāras-Florences koncilā (1438-1439.) notika diskusijas starp Rietumiem, sholastiskajiem teologiem, un pareizticīgajiem. Rietumniekus sākumā pārstāvēja arī mūki. Atbilstoši Siropulosa (Syropoulos) liecībai, kurš rakstīja protokolu, kad viņi izdzirdēja runājam svēto Efesas Marku un citus, tad šie Rietumu mūki apliecināja, ka tā bija arī viņu tradīcija un ka viņi ticēja tām pašām lietām. Viņus izslēdza un viņiem liedza piedalīties diskusijās.

Tā mums ir dzīva tradīcija, hēsihastiskā tradīcija, kuru esmu mēģinājis aprakstīt ar terminu ‘pareizticīgā psihoterapija’, jo viņi visu saprot par psihoterapiju. Es saku viņiem: ‘Nāciet, mums ir pareizticīgs psihoterapijas veids’, bet īstenībā es analizēju hēsihastisko un neptisko tradīciju. Un es redzu, ka tas rezonē, jo grāmatas, ko esmu sarakstījis, ar Dieva žēlastību, ir pārtulkotas 24 valodās. Es brīnos, kāpēc ir tā, ka amerikānis, anglis, francūzis, spānis, pakistānietis, ķīnietis, afrikānis sāk mīlēt šo tradīciju, mīlēt šīs grāmatas tik ļoti, ka viņi paši tās tulko. Kāpēc? Jo viņi meklē šo tradīciju, kas viņiem ir bijusi un tagad ir pazaudēta.

Pabeigšu ar atbildi uz jautājumu, ko daži cilvēki šodien vaicā: “Kas mēs grieķi esam, rietumnieki vai austrumnieki?” Mana atbilde: “Ne viens, ne otrs.” Mums ir iezīmes no Austrumiem un no Rietumiem. Kā divgalvainam ērglim, kurš skatās uz abām pusēm. Kas mēs esam: hellēņi, romieši? Mēs neesam ne ar Rietumiem, ne ar Austrumiem. Ļaujiet man vienkārši atsaukties uz atbildi, ko sniedza svētais Savva, Serbu arhibīskaps, kad viņam 13. gadsimtā jautāja: “Kas tu esi?” Viņš atbildēja: “Mēs neesam austrumnieki, kā budisti, musulmaņi un citi; nedz arī rietumnieki, kā to paredz Rietumu sholastika. Kas mēs esam? Mēs esam Austrumu Rietumi un Rietumu Austrumi.” Mēs esam ‘mūsu Austrumi’, nevis vienkārši Austrumi, bet ‘mūsu Austrumi’, kā mēs to definējam. Un mēs esam ‘mūsu Rietumi’ tādā pašā veidā, kā rietumnieki atceras savus priekštečus un meklē viņu dzīvi. Tātad tas ir, ko svētais Savva teica: mēs esam Rietumu Austrumi un Austrumu Rietumi, un virs mums, virs mūsu galvām, mums Augšā ir Jeruzaleme. Šajā pasaulē mēs nevienam nepakļaujamies un nevienu nepakļaujam. Tas ir, kas mēs esam, mūsdienu romieši, un tā ir īstā dzīve.

[1] Kārlis Lielais dzimis, iespējams 742. gada 2. aprīlī, miris 814. gada 28. janvārī, bija franku karalis, Karolingu dinastijas pārstāvis. 800. gadā Romā pāvests viņu kronēja par pirmo Svētās Romas imperatoru. No Kārļa Lielā vārda (Carolus) cēlies vārds “karalis” ar tā locījumiem dažādās baltu un slāvu valodās, kā arī ungāru un turku valodā. Kārļa Lielā valdīšana iezīmējas ar Rietumeiropas varas koncentrāciju, t. s., Karolingu renesansi kultūrā un Rietumeiropas kopējās identitātes izveidi.

[2] Viljams Okams, arī Viljams no Okamas (~1287-1347.) – angļu franciskāņu mūks, filozofs, teologs, loģikis. Pārstāvējis sholastiku, nominālists. Mācījies Oksfordas Universitātē, vēlāk tajā arī strādājis. Tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem viduslaiku domātājiem.

[3] Joanns Dunss Skots (~1265-1308.) – franciskāņu mūks, filosofs, ievērojams sholastikas pārstāvis.

[4] Neptiskā tradīcija – pareizticīgās garīgās dzīves tradīcija, kas nesaraujami saistīta ar hēsihasmu (isihasmu) – sirds šķīstīšanas, nous apgaismošanas un dievišķošanās ceļu. Nepsis (vai nipsis) ir nous (dvēseles acs, garīgā prāta) modrība un vērīgums pie sirds vārtiem, lai katra ienākošā doma tiktu kontrolēta. ‘Neptisks’ ir īpašības vārds attiecībā uz metodi, ko lieto modrībai (nepsis). “Esiet skaidrā prātā (nipsate), esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1.Pēt.5:8)

[5] Patristiskā teoloģija – ir svēto tēvu dzīvā Dieva pieredzē balstīta teoloģija, kas atkārto to pašu Dieva pieredzi, kas bija Vecās Derības praviešiem un Jaunās Derības apustuļiem. Atšķirībā no vēlāk Rietumos radītās teoloģijas, kuras pamatā ir filosofiska pieeja teoloģijai, svēto tēvu teoloģijas centrā ir sirds attīrīšana, šķīstīšanās no kaislībām un dzīva Dieva pieredze, ko viņi pēc tam izklāstīja savos rakstu darbos.

[6] Šī ideja, ka Baznīcas tēvu laiks ir beidzies, ir iegājusi no Rietumiem caur akadēmisko (skolas) teoloģiju pareizticīgajā vidē, jo pareizticīgā izglītība atradās spēcīgā tās ietekmē kopš 18.gs. sākuma.

[7] Mt.5:8.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš.

Runas atšifrējums no The East of the West and the West of the East

Advertisements

2 thoughts on “Rietumu Austrumi un Austrumu Rietumi

  1. Atpakaļ ziņojums: Pasludināšana | Θεογνωσία

  2. Atpakaļ ziņojums: Pilnveidošanās un Krusta Noslēpums Bībelē un Tēvu uzskatos | Θεογνωσία

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s