Kliedzošais kauns

tumblr_lzy75ed3sq1qkynm4

tēvs Stefans Frīmans

Pareizticīgie kristieši Lielo Gavēni sāk ar to, ka visiem visu piedod (teorētiski). Tas izpaužas piedošanas kārtā, kas ir daļa no Siera nedēļas (масленица) svētdienas vakara dievkalpojuma[1]. Rituālā piedošanas izpausme viegli un bieži vien var būt nedaudz vairāk kā rituāls. Tā atgādina mums par piedošanas vajadzību, bet neveic to pati par sevi – nesniedz to, ko tā pauž. Tam nevajadzētu būt pārsteidzošam – piedošana, iespējams, ir vissarežģītākās garīgās saistības. Es ticu, ka tam ir skaidrs iemesls: piedot nozīmē paciest kaunu.

Kauna pieredze (kā es jūtos par to, kāds es esmu) neapšaubāmi ir visvieglāk ievainojamā saskarsmes vieta mūsu dzīvē. Parasti mēs apklājam savu kaunu ar dažādiem aizsargidentitātes slāņiem. Kā mēs ģērbjamies, kā mēs runājam, kā mēs pieņemam savas emocijas, kā mēs izmantojam mūsu ķermeni un it īpaši seju: visam tam galvenais mērķis ir aizsargāt mūsu esības visievainojamāko aspektu. Tikai visdrošākajā vietā un ar visdrošākajiem cilvēkiem mēs varam nomest savus aizsargslāņus un atļaujamies būt pilnībā atklāti. Pārsvarā tas viss notiek neapzinātā līmenī. Mēs visu laiku esam apbruņojušies, lai pasargātu savu ievainojamību no jebkāda uzbrukuma.

Jebkurš iebrukums, ko kāds cits veic teritorijā, kas nosaka mūsu esību, nekavējoties izraisīs aizsargreakciju (vienā vai citā veidā). Sadursmes, kas mūs apkauno, ir dziļi provokatīvas. Tā paša iemesla dēļ rīcības, kas prasa piedošanu, ir saistītas ar kaunu. Viss, ko mēs pieredzam kā grēku pret mums, ir ar kaunu saistītas darbības. Kauns ir tā spēka avots un mūsu aizsargāšanās pūliņu dzinējs. Piedot nozīmē nomest mūsu aizsargvalni un atklāt mūsu pašu kailumu. Pārkāpumam pret mums nav obligāti jāietver patiesa apsūdzība – tikpat labi tas var galīgi kļūdaini uztvert, kas mēs patiesībā esam. Bet, pat galīgi kļūdoties, tas parāda par mums kaut ko, kas mēs patiesībā esam, un tāpēc tiek piedzīvots kā uzbrukums.

Es to pretnostatu daudzām, daudzām nesāpīgām uzbrukuma pieredzēm, kas mums ir. Kāds netīšām nostājas mums ceļā, vilcinās un saka: “Atvaino mani.” Mēs ātri vien atbildam: “Nekas. Nekādu problēmu,” vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas, ko mēs sakām, ir pavisam patiesi. Šādām darbībām nav seku tieši tāpēc, ka tās neuzbrūk mūsu ievainojamībai (un nav apkaunojošas). Bet iedomājaties, ka jūs stāvat rindā un kāds ielaužas jums priekšā un saka: “Es te biju pirmais!” Šādu rīcību mēs uztveram kā mūsu svarīguma un cieņas noliegšanu. Tas ir apkaunojoši pat tad, ja tas ir nenozīmīgi. Tad mēs sevī nesam nepatiku. Mēs, iespējams, esam dusmīgi vai vismaz nedaudz sapīkuši.

Noteiktos vēstures periodos ir sniegta dziļa šīs realitātes izpausme. Senajā Grieķijā (Homēra laikā) bija ļoti dziļa goda un tā aizvainošanas izjūta. Tas bija dzinulis Trojas karam un daudziem notikumiem tajā. Tomēr tā ir universāla pieredze, tikai dažādās kultūrās tā tiek dažādi izpausta.

To saprotot, mēs varam ieraudzīt Kristus vārdu: “Tēvs, piedod viņiem!” svarīgumu. Tas izteikti pauž, ka Kristus pieņēma kaunu, kas bija Viņa nāve uz Krusta.

“Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” (Jes.50:6)

Kristus labprātīgā pašupurēšanās ir daudz dziļāka nekā vienkārši gatavība ļaut Savas rokas un kājas piesist Krustā. Daudz lielāks kauns ir būt nolādētam (“nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka”[2]) un publiski būt apsmietam kā noziedzniekam. Evaņģēlija liecībā par Viņa krustā sišanu nekas nav teikts par krustā sišanas sāpēm, bet sīkumos ir stāstīts par pūļa un apkārtējo izsmejošo dzēlīgumu. Evaņģēlija stāstā drīzāk ir attēlots Krusta kauns, nevis tā sāpes.

Šīs izsmejošās, dzēlīgās piezīmes spilgti atklāj nolūku, kas ir aiz katras naglas un aiz katra trieciena, kas tika saņemts. Un atkal – krustā sišana runā par kaunu:

“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” (Jes.53:4)

Un šajā pamatīgajā augstākajā kauna smailē Kristus runā par piedošanu: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Tā ir absolūta ievainojamība, pilnīga sevis iztukšošana. Viņš pavisam labprātīgi pacieš kaunu, kas ir nācis pār Viņu:

“Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja Savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja Savu muti.” (Jes.53:7)

Katrs patiess piedošanas akts, kurā mēs esam iesaistīti, notiek pēc tā paša parauga. Tas ir sevis upurēšanas akts, tīras ievainojamības akts. Mēs riskējam, sakot citam (vai varam justies tā, it kā mēs to teiktu): “Tev bija taisnība. Es esmu tas, ko tava rīcība atklāj par mani. Es nepūlēšos tevi labot.” Katrs sevis aizstāvēšanas instinkts, it īpaši no biedējošiem apkaunojumiem, sauc uz mums, ka tas ir kaut kas tāds, ko mums nevajadzētu darīt! Mēs meklējam kādu mazu cieņas un aizsardzības kripatiņu. Mēs piedosim, ja… “Ja” nosaka piedošanas noteikumus un saglabā mūsu aizsargidentitāti savā vietā.

Katru reizi, kad esmu rakstījis par piedošanu, it sevišķi par piedošanu visiem par visu, vienmēr ir tūlītēja pretreakcija. Mūsu kopējā ievainojamība atsakās atzīt šādu publisku apvainojumu. Mēs tūlīt pat izsakām iebildumus un protestējam. Mūsu kauns kliedz: “Pasargā mani!” Mēs gribam pilnībā noslēpt mūsu seju no spļāvieniem un kauna. Un pēc būtības mēs negribam ņemt savu Krustu un sekot Kristum. Mēs sniegsim daudz pamatojumus un aizbildināsimies ar vainu mīkstinošiem apstākļiem, bet tie visi grozās ap mūsu kauna ievainojamību.

Tādā veidā mūsu Lielā Gavēņa ceļojuma sākumā Baznīca mūs aicina uz Krusta kaunu. Tā var tikai aicināt, jo Krusts var būt tikai labprātīgs. Kristus neatnāca, lai sistu krustā cilvēci, bet lai caur labprātīgu piedalīšanos Viņa krustā sišanā mēs varētu uzņemt Viņa dzīvību. Un tātad, mēs redzam rituālu piedošanu Lielā Gavēņa pirmajā vakara dievkalpojumā. Tā tik tiešām ir “neliela kauna paciešana”. Mums ir daudz ērtāk un drošāk pārējo dēļ, kuri arī ir sapulcējušies, lai piedalītos šajā pašā darbībā, un tāpēc, ka tie, kuriem mēs prasām piedošanu, paši arī mums prasīs piedošanu.

Savā pareizticīgajā pieredzē esmu redzējis, ka katru gadu draudzē ir kādas dažas personas, kuras noteikti izvairīsies no piedalīšanās šajā dievkalpojumā. Viņi var būt nes kauna ievainojumus, kurus ir pārāk grūti izpaust. Daži vienkārši visu šo pasākumu uzskata par tik galīgi mulsinošu un var nosaukt to par “muļķīgu”. Tā protams ir kauna balss. Bet arī to ir jāciena. Tas, uz ko mēs esam uzaicināti, var būt tikai labprātīgs. Lielais Gavēnis nav, un tam arī nav jābūt Baznīcas pūliņiem mūs nokaunināt. Šī iemesla dēļ pirms Lielā Gavēņa sākšanas svētdienās mēs redzam to cilvēku tēlus, kuri labprātīgi pacieš savu kaunu (Caķejs[3], muitnieks[4], pazudušais dēls[5]), tiekot sagaidīti drošībā. Mēs tiekam pārliecināti, ka Dievs neizmantos mūsu vājības, lai mūs sagrautu.

Piedodiet man, mani brāļi un māsas!

 

[1] Pēdējais dievkalpojums pirms Lielā Gavēņa sākuma.

[2] 5.Moz.21:22-23; Gal.3:13.

[3] Lk.19:1-10 Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.” Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku. To redzot, visi kurnēja un sacīja: “Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!” Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.”

[4] Lk.18:10-14 “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

[5] Lk.15:11-32 Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”

no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

oriģināls pieejams te It’s A Crying Shame

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.