Tolerances netolerance

Gregorijs Kukls

Iespējams, neviens jēdziens nav tik izplatīts mūsu politiski korektajā kultūrā kā tolerances ideja. Diemžēl viens no ASV labākajiem tikumiem ir ticis tik ļoti izkropļots, ka kļuvis par trūkumu.

Ir moderns mīts, kas uzskata, ka īsta tolerance sastāv no neitralitātes. Tas ir viens no visdziļāk iesakņotajiem pieņēmumiem sabiedrībā, kas padevusies relatīvismam.

Toleranta persona ieņem neitrālu pamatu, pilnīgas objektivitātes vietu, kur katrai personai atļauts pašai izvēlēties. Nekādi vērtējumi nav atļauti. Nedrīkst “uzspiest” personīgos uzskatus. Katrs ieņem neitrālu nostāju pret cita pārliecību.

Šī pieeja ir ļoti populāra postmodernistu vidū, kas rada radikālus skeptiķus, kuru idejas iedveš nepamatotu cieņu mūsdienu augstskolās. Viņu apvienotajam kliedzienam: “Patiesības nav,” bieži seko aicinājums uz toleranci.

Visā viņu pašpaļāvīgajā, bramanīgajā valodā relatīvistu aicinājums patiesībā aizstāv divas patiesības: viena racionāla un viena morāla. Pirmā ir “patiesība”, ka nav patiesība. Otrā ir morālā patiesība, ka vajag būt tolerantam pret citu uzskatiem. Viņu nostāja, pretrunīga vismaz divos aspektos, kalpo kā brīdinājums, ka mūsdienu tolerances ideja ir nopietni maldinoša.

Trīs tolerances elementi

Daudzi cilvēki ir apmulsuši par to, kas ir tolerance. Saskaņā ar vārdnīcu Webster’s New World Dictionary, Second College Edition vārds ‘tolerance’ nozīmē atzīt vai pieļaut, atzīt un cienīt cita uzskatus un darbību, tajos nepiedaloties; panest vai pieciest kādu vai kaut ko ne viennozīmīgi patīkamu.

Tolerance tātad ietver trīs elementus:

1)atzīt vai pieļaut;

2)uzvedību vai uzskatus, kuriem nepiekrīti;

3)kamēr tajā pašā laikā cieni personu.

Atzīmējiet, ka mēs nevaram būt toleranti pret kādu, ja vien viņš mums nepiekrīt. Tas ir kritiski. Mēs neesam “toleranti” pret cilvēkiem, ar kuriem mums ir kopīgi uzskati. Viņi ir mūsu pusē. Te nekas nav jāpacieš. Tolerance ir rezervēta tiem, kuri, kā mēs domājam, maldās.

Būtisks tolerances elements – nesaskaņa – ir pilnībā pazudis modernajā jēdziena izkropļojumā. Mūsdienās, ja tu domā, ka kāds ir maldos, tu tiec saukts par netolerantu.

Tas rada dīvainu problēmu. Jādomā sākumā par otru, ka viņš maldās, lai varētu izpaust pret viņu toleranci. Tā ir viltība[1]. Saskaņā ar šādu pieeju, īsta tolerance ir neiespējama.

Trīs tolerances sejas

Jucekli papildina fakts, ka toleranci var lietot dažādos viedos – pret personām, pret uzvedību vai pret idejām – un katram ir citi noteikumi.

Tolerance pret personām, ko mēs varētu nosaukt par “pieklājību”, var tikt vienādota ar vārdu “cieņa”. Tā ir klasiska tolerances definīcija: brīvība paust savas idejas bez bailēm no represijām.

Mēs cienām tos, kuriem ir citādāki uzskati, nekā mums pašiem, attiecoties pret viņiem pieklājīgi un dodot vietu viņu uzskatiem publiskajā sarunā. Mēs varam galīgi nepiekrist viņu idejām un enerģiski strīdēties pret tiem publiskā vietā, bet mēs joprojām parādām cieņu pret personu par spīti atšķirībām uzskatos.

Ievērojiet, ka cieņa šeit ir izrādīta pret personu. Vai pret viņas uzvedību vajadzētu būt tolerantam, ir pavisam cits jautājums. Šī ir otrā tolerances nozīme, rīcības brīvība, ko sauc par uzvedības toleranci. Mūsu likumi parāda, ka cilvēks var ticēt tam, kas viņam patīk – un viņam parasti ir brīvība izpaust savu ticību – bet viņš nevar uzvesties, kā viņam patīk. Daži uzvedības veidi ir amorāli vai draud kopējam labumam. Tā vietā, lai pret tiem būtu tolerance, tie ir likuma ierobežoti. Linkolna vārdiem sakot: “Nav tiesību darīt ļaunu.”

Toleranci pret personām jāatšķir no tolerances pret idejām. Personas tolerance pieprasa, ka katras personas uzskati tiek laipni uzklausīti, nevis ka visi uzskati ir vienlīdz vērtīgi, labi vai patiesi. Uzskats, ka nevienas personas idejas nav labākas vai patiesākas par citas personas idejām, ir neracionāls un absurds. Pierādījums, ka kādi uzskati ir maldīgi, amorāli vai vienkārši atklāti muļķīgi, nesabojā nekādu tolerances standarta jēgu.

Šīs trīs kategorijas juceklīgi domātāji bieži apvieno. Ja kāds noraida cita idejas vai uzvedību, viņš automātiski tiek apvainots par personas noraidīšanu un necienīgā uzvedībā. Teikt, ka es esmu netolerants pret personu, jo es nepiekrītu viņas idejām, ir neprātīgi. Šādi skatoties uz toleranci, nevar izrādīt pretestību nevienai idejai vai uzvedībai, lai arī cik laipni to darīsi, netiekot apsūdzētam nepieklājībā.

Vēsturiski mūsu kultūra uzsvēra toleranci pret visām personām, bet nekad toleranci pret jebkādu uzvedību. Tā ir kritiska atšķirība, jo pašreizējā relatīvisma daiļrunībā tolerances jēdziens bieži aizstāv uzvedību: pirmslaulību dzimumattiecības, abortus, homoseksualitāti, pornogrāfijas lietošanu u.c. Tiek argumentēts, ka cilvēkiem jāspēj uzvesties tādā veidā, kā tie vēlas plašākajās morālajās robežās,

Ironiskā kārtā tomēr ir ļoti maza tolerance pret pretēju ideju izteikšanu jautājumos par morāli un reliģiju. Ja kāds aizstāv atšķirīgu viedokli, viņš tiek pamatīgi nopelts. Tolerances jautājums ir tādējādi aizgājis juku jukām: jābūt tolerantam pret pārsvarā jebkādu uzvedību, bet nedrīkst būt tolerantam pret viedokļiem, kuri ir pret šādu uzvedību. Pretēji morāli viedokļi tiek nolamāti kā “savu uzskatu uzspiešana citiem”.

Tā vietā, lai dzirdētu: “Es cienu tavus uzskatus,” tie, kuri atšķiras, politiski nekorektos veidos tiek apsaukāti par fanātiķiem, aprobežotajiem un netolerantiem.

Gadījums, kas ilustrē apspriežamo tēmu, ir uzbrukums kristiešiem manas kopienas laikrakstā, kuri bija samulsuši no sabiedrības spiediena atzīt par labu homoseksuālismu. Es uzrakstīju redaktoram sekojošu vēstuli, lai parādītu, cik mūsdienu tolerances nozīme ir bijusi sagrozīta no tikuma par trūkumu.

Cienījamais redaktor,

esmu visnotaļ pārsteigts redzēt, cik Sousbejas iedzīvotāji ir netoleranti pret morāliem uzskatiem, kas atšķiras no viņu pašu uzskatiem. Pēdējās nedēļas vēstules par homoseksualitāti ilustrē apspriežamo tēmu. Viens rakstnieks pat ieteica, ka jūsu publikācijās jācenzē alternatīvi viedokļi!

Šī aprobežotā un paštaisnā attieksme par seksuālo ētiku ir liekulīga. Viņi apstrīd, ko viņi redz kā naidu (to kādreiz sauca par tikumību) ar dzēlīgiem un sarkastiskiem uzbrukumiem. Viņi nosoda kritiku, pieprasot cenzūru (ir atšķirība). Viņi citus apsūdz netolerancē un fanātismā, norājot tos pašus cilvēkus tādu uzskatu dēļ, kas ir pretēji viņu.

Kāpēc kādam tik spēcīgi uzbrūk vienkārši tāpēc, ka viņš apstiprina tikumīgās vadlīnijas par dzimumiem, kuras ir turējušas mūs tūkstošiem gadus?

Ne tikai tas, iebildumi apstrīd paši sevi. Rakstnieki norāda, ka katram jāļauj darīt un ticēt tam, kam viņš grib un ka neviens nedrīkst savus uzskatus uzspiest citiem. Bet tas ir viņu viedoklis, kuru viņi uzreiz mēģina uzspiest jūsu lasītājiem aizvainojošā veidā. Tie, kuriem ir pretēja pārliecība, laikrakstā tika saukti par fanātiķiem, kam trūkst drosmes, nerespektējošiem, neaudzinātiem, riebīgiem, baiļpilniem, nepieklājīgiem, vienlīdzīgiem Kukluksklanam[2], un – spējat noticēt tam – par netolerantiem.

Kāpēc mēs neatmetam visas šīs blēņas par toleranci un brīvību no aizspriedumiem? Tas ir maldinoši, jo katrai pusei ir skatpunkts, kuru tā uzskata par pareizu. Īstais strīda jautājums ir, kāda veida tikumība mūsu sabiedrībai jāatbalsta un vai šai tikumībai ir jāpamatojas faktos un saprātīgā spriešanā vai tukšā retorikā.

Intelektuālais gļēvums

Šodien lielākā daļa, kas tiek pasniegta kā tolerance, vispār nav tolerance, bet intelektuālais gļēvums. Tie, kuri slēpjas aiz neitralitātes mīta, bieži vien baidās no intelektuālas sarunas. Negrib, lai viņus apstrīd ar alternatīviem uzskatiem, viņi pat neiesaistās sarunā ar pretējiem viedokļiem vai pat tos neņem vērā. Ir vieglāk mesties virsū ar apvainojumiem: “Tu, netolerantais fanātiķi”, nekā sastapties ar ideju un to atspēkot vai tikt tās mainītam. “Tolerance” ir kļuvusi par netoleranci.

Šāds ir klasisks tolerances likums: esi tolerants pret personām visos apstākļos, cienot tās un esot pieklājīgam pat, kad viņu idejas ir kļūdainas vai muļķīgas. Esi tolerants (t.i., pieļauj) uzvedību, kas ir tikumīga un saskan ar kopējo labumu. Visbeidzot esi tolerants (t.i., pieņem un tici) idejas, kuras ir saprātīgas. Tā vēl aizvien ir laba vadlīnija.

no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

[1] Oriģinālā vārda ‘viltība’ vietā ir vārds ‘Catch-22’, kas nozīmē loģikā paradoksālu situāciju, no kuras indivīds nevar izbēgt pretrunīgu noteikumu dēļ. Piemērs. ‘Lai pieteiktos darbā, ir nepieciešama dažu gadu pieredze. Bet lai iegūtu pieredzi, sākumā jāiegūst darbs.’ Viena no šī termina blakus nozīmēm ir, ka Catch-22 radītāji patvaļīgi radījuši noteikumus, lai attaisnotu un apslēptu savu paša varas ļaunprātīgu izmantošanu.

[2] Kukluksklans ir nosaukums, ko attiecina uz vairākām pagātnes un mūsdienu rasistiskām organizācijām ASV, kuras par savu darbības mērķi ir izvirzījušas aizsargāt un sekmēt balto amerikāņu intereses, izmantojot vardarbību un iebiedēšanu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.