Apustuļi un Svētie Tēvi – Pasaules Gaisma

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Pamācība IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņas dienā

Šodien tiek svinēti IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņa, kuri nodibināja un nostiprināja dogmatu par to, ka Kristū divas dabas: dievišķā un cilvēciskā, ir savienotas Viņa hipostāzē [1]“nesajaucoties, nemainīgi, nešķirami un nedalāmi”[2]. Šim dogmatam ir milzīga nozīme Baznīcā un kristiešiem.

l_1224648

Vispirms jāsaka, ka Baznīcas Tēvi, izveidojot šo dogmatu, darīja to nevis filozofējot, nevis spriedelējot vai attīstot filozofiju, bet sniedza atbildi uz sava laika teoloģizējošo herētiķu prātojumiem. Savukārt pēdējie tik tiešām filozofēja. Svētie Tēvi teoloģizē pavisam citādā veidā, nekā filozofējošie teologi.

Svētie Tēvi ir praviešu un Apustuļu darba turpinātāji, un viņi nodarbojās ar pieredzes teoloģiju. Tas ir, pieredzē balstīta teoloģija bija pirms tam, bet pēc tās sekoja dogmatiska ticības apliecināšana. Tādā veidā, saskaņā ar precīzo svētītāja Gregorija Palamas piezīmi, “mēs esam dievišķo piedzīvojušie, nevis prātojošie”, tas ir, Svētie Tēvi bija Dievišķās svētības līdzdalībnieki, nevis spriedelētāji.

Tas kļūst pavisam acīmredzami no šodienas Evaņģēlija lasījuma, kuru Svētā Baznīca noteikusi lasīt šodien, Svēto Tēvu piemiņas dienā. Kristus Saviem mācekļiem teica: “Jūs esat pasaules gaisma” (Mt.5:14), tas ir, Apustuļi ir pasaules gaisma, gaisma cilvēkiem. Taču ar to tiek domāts, ka ir Kristus mācekļi, kuri ir pasaules gaisma, viņi ir ar Viņu Pašu saistīti. Kā mēs to varam saprast?

Kad Kristus saka, ka Viņš ir pasaules Gaisma[3], tad viņš to saprot nevis tikumīgā nozīmē, nerunā par dabisko vai simbolisko gaismu, bet par reālu gaismu. Trīs Viņa mācekļi, kuri nokļuva uz Tabora kalna, ieraudzīja to, kā parādās spīdums, Dievības Gaisma no Kristus ķermeņa, kas apmirdzēja Viņa seju kā saule, bet Viņa apģērbs kļuva balts kā gaisma. Tad mācekļi izprata šo dižo patiesību. Apustuļi redzēja Dieva gaismu, kļuva šīs Gaismas līdzdalībnieki, tāpēc arī viņi kļuva par pasaules gaismu, kā cita gaisma no gaismas.

Šādi Tabora kalna augšā Kristus mācekļi ieraudzīja, kā Kristus personā darbojās divas dabas. Cilvēciskā daba apspīdējās no Dievības Gaismas, neizšķīstot, neizmainoties vai neiznīcinoties. Dievības Gaisma nāca nevis no ārpuses, bet bija savienota ar cilvēcisko dabu. Šīs divas dabas, dievišķā un cilvēciskā, bija Kristū savienotas, bet cilvēciskā daba pieņēma Dievības Gaismu, neizšķīstot tajā.

Šo dievredzēšanas pieredzi pārdzīvoja, to pašu redzot, arī Svētie Tēvi. Tāpēc, kad parādījās herētiķi, tādi kā monofizīti, kuri mācīja, ka pēc divu dabu savienošanās, cilvēcisko dabu bija absorbējusi dievišķā daba, tad Svētie Tēvi veica pretdarbību. Pieredze, kura piemita Apustuļiem, viņiem apliecināja, ka Kristū ir savienotas divas dabas “nesaplūstoši, nemainīgi, nešķirami un nedalāmi”, tas ir, Kristus nepastāv divās sajauktās dabās, šīs dabas nepārcieš kaut kādas iespējamas izmaiņas, nedz kaut kādu dalīšanos, nedz kaut kādu šķelšanos. Šie Svēto Tēvu dogmatiskie formulējumi neizriet no filozofiskiem spriedumiem, bet ir garīgās pieredzes sekas. Tas, kurš katru rītu skatās uz saullēktu un katru vakaru uz saulrietu, tas nekad nejauc saullēktu ar saulrietu, jo viņš par tiem zina, izejot no savas pieredzes. Tāpat arī tas, kurš skatās uz dzelzi, kas nokļuvis ugunī, lai degtu, zina, ka gaisma iziet no uguns, tajā pašā laikā degošā viela ir un paliek par dzelzi, tā netiek iznīcināta.

Tas nozīmē, ka Svētie Tēvi bija pieredzē balstīti teologi, nevis filozofi, viņi ir pasaules gaisma, nevis zinātnieki, un tādā veidā teoloģizē. Tātad mums ir nepieciešams teoloģiskajos jautājumos vadīties pēc viņiem un galvenokārt jautājumos, kas saistīti ar ticību.

[1] Hipostāze – pareizticīgās teoloģijas jēdziens, kas pieņemts, lai izteiktu Dievišķās dabas (būtības) esības veidu, kas ir vienādas nozīmes jēdzienam “seja-vaigs”. Vasīlijs Lielais māca, ka: “Svētajā Trijādībā viens ir kopīgs un ir cits ir atšķirīgs: kopīgs tiek pierakstīts būtībai, bet hipostāze apzīmē katras Personas īpatnību.” Svētais Gregorijs Teologs māca tāpat: “Pirmais [būtība] apzīmē Dievības dabu, bet pēdējais [hipostāze] – Triju personīgās īpašības.”

Ar divu dabu “savienošanos Viņa hipostāzē” tiek domāts, ka Kristū ir viena personība. Un šī personība (hipostāze) pieder otrajai Svētās Trijādības Personai, Dievam Dēlam, Logosam (Vārdam). Pēc Savām divām dabām Kristus ir Dievcilvēks, bet Viņa personība ir no debesīm. Tas tiek paskaidrots saistībā ar herētiķu maldiem, kas māca, ka Jēzū Kristū bija divas personas.

[2] “Nesajaucoties” apzīmē, ka Kristū pastāv tieši divas dabas, nekādi nesajaucoties un neveidojot trešo sarežģīto dabu, kas izveidota no divām. “Nemainīgi” apzīmē, ka neviena no divām dabām nav nekādi izmainījusies, savienojoties viena ar otru. Dievišķā palika dievišķa, cilvēciskā – cilvēciska. “Nešķirami” norāda uz to, ka nekad – nedz dzimstot, nedz Krustā sišanas laikā, nedz Augšāmcelšanās, nedz arī Debesīs Pacelšanās un atkal savienošanās brīdī ar Svēto Trijādību nedarbojās tikai viena no dabām, bet to abu līdzdarbība bija vienmēr kopīga. “Nedalāmi” mums vēsta, ka šāds Kristus dabu stāvoklis pastāvēs mūžīgi. Cilvēciskā daba mūžīgi ir palikusi savienota ar visuma Radītāja dabu.

[3] Jņ.8:12 Tad Jēzus atkal runāja uz tiem: “ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s