Pareizticība kā vilinājums

315680300

Metropolīts Ierofejs (Vlahos)

Pēdējā laikā daudzi cilvēki mēģina analizēt pareizticību un pareizticīgo dzīvi, turklāt daži pareizticību iztēlojas kā reliģiju vai kā sava veida pilnīgu reliģiozu ideoloģiju, kura varētu palīdzēt mūsdienu cilvēkam: būtībā, lai viņš vēl vairāk noslēgtos savā individualitātē. Jāteic, ka to pašu dara visas reliģiskās ideoloģijas un visas reliģiskās sektas.

Galu galā, Pareizticīgā Baznīca – tas ir kārdinājums, it sevišķi mūsdienu cilvēkam, kurš jebkuru ideoloģiju, pat reliģisko, grib izmantot savtīgiem un utilitāriem mērķiem.

Grieķu vārds „vilinājums”, jeb arī „skandāls” (skandalon – grieķu.val. – šķērslis, klupšanas akmens – tulk. piez.), etimoloģiski dod mājienu par cilpām un lamatām, ko izliek kāds ienaidnieks. Bez tam, šis vārds nozīmē arī „kārdinājumu”, „šķērsli”. Šajā nozīmē pareizticība ir vilinājums tiem, kuri nepazīst tās iekšējo dziļumu, tās iekšējo pilnību. Pareizticība visos laikos ir cilpas, lamatas, traucēklis un klupšanas akmens.

* * *

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri Austrumu reliģiskās un mistiskās tradīcijas ietekmē to nostāda līdzās citām reliģijām, cenšoties iegūt reliģiska vai garīga rakstura labumus, ignorējot, ka runa jau nav par reliģiju, bet gan par Baznīcu, Dievcilvēcisko saskarsmi, kas cilvēku atsvabina no reliģijas slimības.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri katoliskās sholastikas un protestantiskā morālisma ietekmē uzskata, ka pareizticība piedāvā arī filosofiski ideoloģiskas patiesības un kaut kādas nosacīti „laimīgas” dzīves morāles sistēmu, ignorējot, ka pareizticība iekļūst un izdziedina pašu cilvēka personības būtību.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri to skata caur rietumu metafizikas prizmu un „feodālo” domāšanas veidu, un tāpēc ar to cīnās, kā to darījuši apgaismotāji, romantiķi un modernisti, taču ignorējot, ka pareizticība pēc savas būtības ir antimetafiziska un atrodas pretējā pusē „feodālajam pasaules uzskatam”. Tāpēc pareizticību neaizskar dažādu Rietumeiropas strāvojumu bultas, un pareizticības iekšienē nekad nav radušies tamlīdzīgi tai naidīgi strāvojumi.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri tajā grib pārnest savas kaislības, sevišķi godkāri, baudkāri un naudas kāri, un to izmantot sociāliem un politiskiem mērķiem, aizmirstot, ka Pareizticīgā Mantojuma būtība ir patmīlības pārvēršana dievmīlestībā un cilvēkmīlestībā.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri to izmanto, lai radītu savdabīgas „garīdzniecības” un „bīskapijas”, ignorējot, ka Pareizticīgajai Baznīcai svešas visas tās sistēmas, kas runā par klēra vai tautas hegemoniju.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri to uzskata par dievbijīgu cilvēku grupiņu, nezinot, ka kataru („tīro”) grupām, sākot no manihejisma un beidzot ar milzīgu skaitu viduslaiku reliģisko kustību, nav nekāda sakara ar Pareizticīgo Baznīcu, kurā ir vieta visiem, kas patiesi nožēlo grēkus, nevis meklē pašlabumu vai personisko izdevīgumu.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri tajā grib redzēt balstu nacionālismam un kapitālismam, ignorējot, ka Pareizticīgā Baznīca ir vispasaules Baznīca, un viena no tās galvenajām pazīmēm ir mīlestība uz cilvēku, lai kurā vietā, lai kādā zemē viņš atrastos, bet jo sevišķi tā ir mīlestība uz cietēju un jebkuras tirāniskas varas nomocīto.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri to uzskata par juridisko personu sabiedriskajās tiesībās, par valsts vai sociālo iestāžu piedēkli, vai dažādu politisko veidojumu ruporu, lai cik tie nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā. Šādi cilvēki neņem vērā, ka Baznīca ieskauj visus cilvēkus, vienalga, pie kādām partijām viņi piederētu, gluži tāpat kā cāļu māte ar saviem spārniem apsedz visus savus cālīšus, neatkarīgi no viņu krāsas.

Pareizticība – tā ir vilinājums tiem, kuri tajā meklē dažāda veida un līmeņa vilinājumus un skandālus. Jo pašas pareizticības vilinājums ir tajā, ka tā mīl visus cilvēkus un citus neuzskata par saviem ienaidniekiem. Pareizticībai nav ienaidnieku.

* * *
Tie, kas uz Pareizticīgo Baznīcu raugās caur šādu deformētu stiklu, pret to klūp. Būtībā Pareizticīgā Baznīca – tā ir vilinājums tādā pašā nozīmē, kādā par vilinājumu kļūst saule, kas pieder visiem, un kas visiem dod gaismu un silda, bet neviens nevar viņu piesavināties un skatīties tai tieši virsū, jo citādi viņš zaudēs redzi.
Kas grib iepazīt pareizticības gaismu un siltumu, var izlasīt svētā Simeona Jaunā Teologa un svētā Palamas Gregorija tekstus, vai arī Vladimira Losskija (Владимир Лосский) lielisko grāmatu „Austrumu Baznīcas mistiskā teoloģija”. Ja nav laika un iespējas lasīt šādas grāmatas, var iepazīties ar populāro grāmatu „Tēvi” jeb „Pateriks” (grāmata, kurā iekļauti Pareizticīgās Baznīcas tēvu dzīvesstāsti – tulk. piez.). Tāpat ir vērts izlasīt arī Dostojevska un Papadiamantisa grāmatas. Tajās var sastapt pazemīgus Pareizticīgā Mantojuma paudējus un ieraudzīt cilvēkus, kuri dzied „dziesmu Dievam”, un kas vienkārši, bez plātības, svētulības un teatrāluma dzīvo aiz Baznīcas sētas, nožēlo grēkus un Pareizticīgo Baznīcu uztver nevis kā vietu filosofēšanai vai kā sociālo vai morāles sistēmu, bet kā pazemīgu un svēttopošu cilvēku sabiedrību, kā garīgu dziednīcu, kas dāvā eļļu un vīnu, lai sadziedētu cilvēku brūces. Tas bija redzams tēva Paīsija Svētkalnieša (miris 1994. g.), stareca Porfīrija Kavsokalivita (1991. g.), stareca Jēkaba (Calikisa) (1991. g.), tēva Efraima Katunakiota (1998. g.), kā arī tēva Sofronija (Saharova) (1993. g.) dzīvēs.

Pareizticīgā Baznīca ir dzīvība viņiem visiem, taču tā ir vilinājums pašpaļāvīgajiem, „reliģiozajiem”, svētulīgajiem, visa veida „tīrajiem”, „patiesajiem”, „lietotājiem” un „aizgādņiem”, kā arī tiem, kuri pareizticību grib pārvērst sociālā, morālā vai politiskā sistēmā – tieši tāpēc, ka neviena valsts nevar kļūt kristīga, un, vēl jo vairāk, nevar kļūt pareizticīga. Un tur, kur tas tika mēģināts, – cilvēks cieta neveiksmi.
Baznīcai tie ir īstie vilinājumi. Un cilvēki, kam pret Pareizticīgo Baznīcu ir nepareiza attieksme, vai nu ir tie, kas pieviļās, vai arī tie, kuri noved līdz vilinājumam. Bet arī viņi kļūst par tās mīlestības un rūpju objektu, jo Baznīca – tā ir māte, bet nevis mācība, tā ir Dziednīca, kur tiek dziedinātas brūces, bet nevis sistēma, kas iedzen stūrī un nokauj ar bezpersoniskām ideoloģijām.

Pareizticīgā Baznīca – tā ir „vieta”, kur, kā teiktu svētais Simeons Jaunais Teologs, ir dzirdamas un pārdzīvojamas „dievišķās mīlestības (erōton) himnas”. Tam, kas to var izturēt. Pārējiem pareizticība ir vilinājums un neprāts.

No krievu valodas tulkojusi Agita Rafaēla Stradiņa

Avots: Православие как соблазн

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.