Sirdsskaidrais Atonas Siluāns
Ērglis lidoja augstumos, baudīja pasaules skaistumu un domāja: „Es nolidoju lielus attālumus un redzu ielejas un kalnus, jūras un upes, pļavas un mežus; redzu zvēru un putnu daudzumu; redzu pilsētas un ciematus, un kā dzīvo cilvēki; bet lūk lauku gailis neko nezin, kā tikai savu pagalmu, kur redz pavisam tikai nedaudz cilvēkus un mājlopus; aizlidošu pie viņa un pastāstīšu par dzīvi pasaulē”.
Ērglis atlidoja uz lauku mājas jumta un redz, cik drosmīgi un jautri staigā gailis ap savām vistām, un nodomāja: „Tātad viņš ir apmierināts ar savu likteni; bet tomēr pastāstīšu viņam par to, ko es zinu”.
Un sāka ērglis stāstīt gailim par pasaules skaistumu un bagātību. Gailis no sākuma uzmanīgi klausīja, bet neko nesaprata. Ērglis, redzot, ka gailis neko nesaprot, palika bēdīgs, un viņam kļuva smagi runāt ar gaili; bet gailis, nesaprotot, ko runā ērglis, sāka garlaikoties, un viņam palika grūti klausīt ērgli. Bet katrs no viņiem palika apmierināti ar savu likteni.
Tā arī mēdz būt, kad mācīts cilvēks runā ar nemācītu, bet vēl vairāk, kad garīgs runā ar negarīgu. Garīgais ir līdzīgs ērglim, bet negarīgs gailim; garīgam prāts dienu un nakti pamācās Kunga likumā un ar lūgšanu paceļās pie Dieva, bet negarīgam prāts piesiets pie zemes un aizņemts ar iznīcīgām domām. Garīgā dvēsele bauda mieru, bet negarīgā dvēsele paliek kņadā un izskaisīta. Garīgais kā ērglis lido augstumos, un ar dvēseli jūt Dievu, un redz visu pasauli, kaut arī lūdzās nakts tumsā, bet negarīgais bauda vai godkāri, vai bagātību, vai meklē miesīgu baudu apmierināšanu. Un kad garīgais sastopas ar negarīgo, tad viņiem abiem ir garlaicīga un smaga saskarsme.
Θεογνωσία 