Spilvens

OLYMPUS DIGITAL CAMERAReiz pie Optinas klostera arhimandrīta Mozus bija viesi, ar kuriem viņš sēdēja zālē. Tajā laikā priekštelpā ienāca paveca, nabadzīgi apģērbta sieviete ar spilvenu rokās.
Tēvs Mozus ieraudzīja viņu atvērtajās druvīs un, kā ierasts, izgāja pie viņas priekštelpā ar jautājumu:
– Ko tev vajag?
– Tēvs, esiet žēlīgs, paņemiet šo! Man mājās bērni badā, nav ko ēst.
– Cik šis spilvens maksā?
– Pusotru rubli.
– Tas ir dārgi, paņem rubli, – ar šiem vārdiem tēvs Mozus aizgāja uz guļamistabu, paņēma piecu rubļu papīru un atdeva to vecenītei it kā rubli, piekodinot: „Dārgi, dārgi”.
Sieviete paklanījās un izgāja. Tēvs arhimandrīts aizgāja pie saviem viesiem, bet tikko paspēja atgriezties, kā vecenīte, apskatījusi rubļa vērtību, atkal atvēra durvis ar vārdiem:
– Tēvs, jūs acīm redzot esat kļūdījies.
– Ej taču, ej, es teicu, ka vairāk nemaksā.
Vecenīte aizgāja, bet viesi dzirdēja tikai sarunu par vienu rubli. Daudzas reizes viņš tādā veidā slēpa savas labdarīšanas.

Avots: Подушка

Advertisements

Par domām, kas ienāk apziņā

291851599
Brālis atnāk pie avvas Pimena un saka viņam:
– Man ir daudz iedomu, kas mani apdraud.
Starecs izved viņu svaigā gaisā un saka:
– Atver savu jaku un nelaid vēju!
– Es to nevaru izdarīt, – atbildēja brālis.
– Ja tu to nevari izdarīt, – teica starecs, – tad arī nevari aizkavēt domas, kas nāk pie tevis, bet tavs darbs – turēties tām pretī.

Līdzība par ērgli un gaili

Sirdsskaidrais Atonas Siluāns 

Trade Card with Rooster

Ērglis lidoja augstumos, baudīja pasaules skaistumu un domāja: „Es nolidoju lielus attālumus un redzu ielejas un kalnus, jūras un upes, pļavas un mežus; redzu zvēru un putnu daudzumu; redzu pilsētas un ciematus, un kā dzīvo cilvēki; bet lūk lauku gailis neko nezin, kā tikai savu pagalmu, kur redz pavisam tikai nedaudz cilvēkus un mājlopus; aizlidošu pie viņa un pastāstīšu par dzīvi pasaulē”.

Ērglis atlidoja uz lauku mājas jumta un redz, cik drosmīgi un jautri staigā gailis ap savām vistām, un nodomāja: „Tātad viņš ir apmierināts ar savu likteni; bet tomēr pastāstīšu viņam par to, ko es zinu”.

Un sāka ērglis stāstīt gailim par pasaules skaistumu un bagātību. Gailis no sākuma uzmanīgi klausīja, bet neko nesaprata. Ērglis, redzot, ka gailis neko nesaprot, palika bēdīgs, un viņam kļuva smagi runāt ar gaili; bet gailis, nesaprotot, ko runā ērglis, sāka garlaikoties, un viņam palika grūti klausīt ērgli. Bet katrs no viņiem palika apmierināti ar savu likteni.

Tā arī mēdz būt, kad mācīts cilvēks runā ar nemācītu, bet vēl vairāk, kad garīgs runā ar negarīgu. Garīgais ir līdzīgs ērglim, bet negarīgs gailim; garīgam prāts dienu un nakti pamācās Kunga likumā un ar lūgšanu paceļās pie Dieva, bet negarīgam prāts piesiets pie zemes un aizņemts ar iznīcīgām domām. Garīgā dvēsele bauda mieru, bet negarīgā dvēsele paliek kņadā un izskaisīta. Garīgais kā ērglis lido augstumos, un ar dvēseli jūt Dievu, un redz visu pasauli, kaut arī lūdzās nakts tumsā, bet negarīgais bauda vai godkāri, vai bagātību, vai meklē miesīgu baudu apmierināšanu. Un kad garīgais sastopas ar negarīgo, tad viņiem abiem ir garlaicīga un smaga saskarsme.

Притча об орле и петухе

Dēmonu eksāmens

Trīs dēmoni beidz semināra kursu ellē.
– Ko tu teiksi cilvēkiem, – jautāja dēmons, kas pieņēma eksāmenus, pirmajam no trijiem dēmoniem, – kad tu nokļūsi pasaulē, lai tos pazudinātu?
– Es teikšu, – atbildēja pirmais kritušais eņģelis, – ka nav Dieva.
– Ak! – teica eksaminējošais dēmons, – tas nav diez ko oriģināli, to viņi dzirdēja jau daudzas reizes, bet problēma ir, ka daudzi no viņiem pazīst Dievu personīgi.
– Ko tu viņiem jautāsi? – viņš vērsās pie otra dēmona.
– Es viņiem pateikšu, ka elles nav, – atbildēja otrs dēmons.
– Hm… Tas jau ir asprātīgāk, bet es nedomāju, ka tas ir pārāk efektīgi, jo par daudz no viņiem elles dvesmu jūt dvēselē jau tagad – būdami dzīvi.
Tad viņš griezās pie trešā dēmona:
– Un ko tu teiksi?
Trešais atbildēja:
– Es teikšu viņiem, ka nav kur steigties.
– Dodies augšup ātri! – teica dēmons, kas pieņēma eksāmenus, – sāc strādāt nekavējoties! Nedrīkst zaudēt laiku!

Līdzība par grēcinieku, taisno un Dieva tiesu

l_268734746

Nomira kāds bagātnieks, par kura grēkiem zināja visa pasaule. Bēres bija svinīgas, ar bīskapu un daudz priesteriem. Drīz pēc tam kādam vientuļniekam tuksnesī uzbruka hiēna un saplosīja viņu. Kāds mūks, kurš redzēja gan grēcinieka svinīgo aizvadīšanu, gan taisnā asiņainās atliekas, savā izmisumā ar raudām iesaucās: ”Kungs! Kā tad tā, kāpēc? Kāpēc Tudāvāji grēciniekam laimīgu dzīvi un labu nāvi, bet taisnajam – rūgtu dzīvi un rūgtu nāvi?!” Drīz vien viņam parādījās Kunga Eņģelis un paskaidroja: tas bagātnieks izdarīja savas dzīves laikā tikai vienu labu darbu, bet tas taisnais tuksneša iemītnieks veica savas dzīves laikā tikai vienu grēku.

Ar svinīgām un cienīgām bērēm Visaugstais gribēja atdarīt netaisnīgajam bagātniekam par viņa vienīgo labo darbu un parādīt, ka tam vairs nav ko gaidīt tai saulē. Ar šausmīgo taisnā vientuļnieka nāvi Kungs vēlējās izdzēst to viņa vienīgo grēku, lai pēcāk pilnībā atalgot tuksneša iemītniekam debesīs.

Šo ņem vērā, kad spriedīsi par Dieva tiesām, un liec visas cerības uz savu Radītāju: „Neatdarini ļaunprātīgos, nedz apskaud nelikumību darītājus.”(Ps.36:1)

Līdzība par Laimi bedrē

268594851Kādu reizi trīs brāļi ieraudzīja Laimi, sēžot bedrē. Viens no brāļiem piegāja pie bedres un paprasīja Laimei naudu. Laime apdāvināja viņu ar naudu, un viņš aizgāja laimīgs. Cits brālis paprasīja skaistu sievieti. Tūlīt pat dabūja un aizskrēja ar viņu apreibis no laimes. Trešais brālis noliecās pār bedri:
– Ko tev vajag? – uzprasīja Laime.
– Bet tev ko vajag? – uzprasīja brālis.
– Izvelc mani no šejienes, – paprasīja Laime. Brālis padeva roku, izvilka laimi un aizgriezās un gāja prom. Bet Laime aizgāja viņam pa pēdām.

līdzība par medu podā

Mūks atnāca pie sava skolotāja un saka:
– Tēvs, cik es nāku pie tevis, nožēloju grēkus, cik reizes tu man devi padomus, bet es nevar izlaboties. Kāda man jēga nākt pie tevis, ja pēc mūsu sarunām es atkal krītu savos grēkos?
Avva atbildēja:
– Mans dēls, paņem divus māla podus – vienu ar medu, otru tukšu.
Māceklis tā arī izdarīja:
– Bet tagad, – teica skolotājs, – pārlej vairākas reizes medu no viena poda otrā.
Māceklis atkal paklausīja:
– Tagad, dēls, paskaties uz tukšo podu un pasmaržo to!
Māceklis paskatījās, pasmaržoja un saka:
– Tēvs, tukšais pods smaržo pēc medus, un tur, dibenā palicis nedaudz bieza medus.
– Lūk tā, – teica skolotājs, – ar manas pamācības nosēžas tavā dvēselē. Ja tu Kristus dēļ apgūsi dzīvē kaut vai daļu tikumīgo īpašību, tad Kungs, savā žēlastībā piepildīs tavu trūkumu un izglābs tavu dvēseli mūžīgai dzīvībai paradīzē. Jo arī uz zemes saimniece neber piparus podā, kas smaržo pēc medus. Tā arī Dievs neatraidīs tevi, ja saglabāsi dvēselē kaut vai taisnprātīguma sākumu.